Life Catchers

Pagājis jau mēnesis kopš ir notikušas ievērības cienīgas pārmaiņas manā un, nebīšos teikt, visu kačeru dzīvē. Joprojām esam vienā pilsētā, tikai maldāmies pa dažādiem nostūriem, ja neskaita to, ka trīs no mums dala 73 kvadrātmetru lielu platību un meklē īrnieku, lai siltāka dzīvošana, tā efektīvāk pieelpot dzīvokli iespējams. Tāpat joprojām mēs interesējamies par skursteņslauķi, gāzinieku un santehniķi. Nē, nav runa par fetišiem, mēs labprāt pagatavotu vakariņas šiem burvīgajiem cilvēkiem par mazu izpalīdzēšanu. Bet ne par to šoreiz.. Šoreiz par mazām un ne tik mazām atmiņām..

Zini? Naktīs pirms iemigšanas es neskaitu aitas, skatoties griestos, kuros redzamas vieglas plaisas, es atminos notikumus, tā reizi pa reizei iemiegot ar asarām acīs. Šovakar prāts tik drīzi uz gulēšanu nenesīsies, šovakar, kā jau ceturtdienās ierasts, dāmas dodas svinēt dzīvi, lai smietos skaļāk un satiktu tos, kuriem ikdienas steigā gadās paiet garām. Pagaidām izteikts vīraka aromāts jaušams telpā, nekad tā īsti nav patikusi šī dulliskā smarža, bet tagad tā sirdij tīkama kļuvusi. Pilsētas skaņas – tās gan man vienmēr ir bijušas tīkamas un tagad Brīvības gatves trokšņi aiz loga un mierpilnā mūzika rosina atminēties gaisušo, sen piedzīvoto un nu viegli piemirsto. Gluži kā pirms pārvākšanās, pārcilājot savas mantas, atradu lērumu sen aizmirstu lietu, gluži tāpat ir ar atmiņām – gadās reizi pa reizei uziet ko sen aizmirstu, bet reiz dēvētu par tik ļoti nozīmīgu.

Ir patīkami kavēties atmiņās, viegli salkanās un neuzbāzīgās. Ir atmiņas, kuras ap sevi uzbur īpašu noskaņu, kad tās iespaidā tukšās Rīgas ielas pārvēršas mākslā, iztēlo pretim nākošo cilvēku sejās smaidu un vasarīgu lauku pļavas aromātu naktī, kad tik vien kā vēl nepierimuši pilsētas trokšņi steidz modināt nesen kā iemigušos. Ir šīs atmiņas un noskaņa – īsta sirrealitāte ar elēģisku un viegli melanholisku nokrāsu. Ja vien šādas atmiņas varētu ielīmēt bilžu albumos, izstāstīt biezos romānos, bet nedrīkst – nedrīkstam mēs kropļot šo sirrealitāti, šīs tik vērtīgās sajūtas, tām jāļauj bālēt un aizmirsties, lai netīši pēc gadiem tās atkal un atkal varētu atsaukt atmiņā.

Starp atmiņām ar jau iepriekš minēto īpašo noskaņu ir tās atmiņas, kuras sevī ietver mīlestībiņas. Neatliek nekas cits kā vien atcerēties, ka reiz ik mazumiņš no tīkamo sajūtu pārpilnajām domām rosināja taureņus, tiesa, toreiz taureņi bija jāpārslimo kā vēdervīruss, reiz tie bijuši aizkavējušies pārlieku ilgi un reiz tie bijuši uzmācīgi kā negribēts ieradums. Zināt un atminēties, ka nav bijis vairāk par skūpstiem un biklām sarunām, kurās ik pa laikam ticis iestarpināts kāds neveikls joks un šādas tādas bezjēdzības, bet it viss bijis īsts. Starp atmiņu lapām ne tik tas vien lasāms, vēl jau ir arī piezīmju lapiņas, kuras iestarpinātas starp lielajiem atvērumiem. Pārlapojot atkal un atkal, nākas vien secināt – liktenis cenšas pierādīt savu esamību. Un zini? Neatliek nekas cits kā vien noticēt, jo saprātīgu izskaidrojumu šīm sajūtām nav, ar prātu neapjaušamas sagadīšanās un mistiskas sakritības, varbūt pat aplamības.

Un negribas ticēt, ka viss reiz izplēn, bet spītēt ir bezjēdzīgi, jo tāpat kā neticēt liktenim vairs nespēju, neuzdrīkstos sev melot vēl jo vairāk, un pieķerties bijušajam ir neprāts, atmiņas, protams, ir burvība, bet pārlieku ilga kavēšanās pūdē atmiņu vērtību, raisot smeldzīgas sāpes, kad vienīgā izeja būtu amputēt šīs atmiņas, tāpēc ar mēru – tik pirms iemigšanas un arī tik pa druskai. Šeit iederētos aprauts nobeigums un daudzpunkte, jo katrs mēs esam atmiņu kolekcionārs, savu atmiņu mākslinieks, kurš savus oriģinālus nepārdod …

~ no Delight Catcher. uz 7 oktobrī, 2010.

Publicēts `domas un prātojumi, `gadās