spēku izsīkums.
Pulkstenis jau rāda pāri astoņiem, un drīz būs aizritējusi kārtējā bezjēdzīgi pavadītā diena. Pēdējā laikā, atbraucot mājās no lielās Rīgas burzmas uz mierīgo mazpilsētu, manas brīvdienas tiek pavadītas patiesi nejēdzīgi. Manī mīt apziņa, ka man ir jāmācās, un reizēm tā pat izlaužas uz āru tik tālu, ka es paņemu rokās grāmatu un varbūt pat nedaudz palasu, bet tad man apnīk. Man vienkārši trūkst iedvesmas lai mācītos, nespēju koncentrēties. Es labāk paskatos banālos seriālus, pavadu bezjēdzīgas stundas interneta plašumos vai vienkārši gulšņāju un daru neko. Nožēlojami. Patiesi nožēlojami. Zinu, ka to vajadzētu mainīt, vajadzētu saņemties un piespiest sevi. Bet es nevaru. Trūkst motivācijas. Negribas censties vispār.
Atklāti sakot, mācības nav vienīgā joma, kur man negribas censties. Man vispār negribas. Pagrimums. Tukšums. Nelaimīga mīlestība man ir atņēmusi visus spēkus, un visas manas domas un jūtas tā savārījusi ķīselī. Nezinu ko gribu, nezinu ko man vajag. Nesaprotu vairs itin neko. Ir tik briesmīgi, kad dzīve šķiet kā murgs, no kura gribas pamosties, bet Tu to nespēj. Mīlestība, kas sākumā bija skaista, tik ļoti skaista, mīlestība, kas mani garīgi pacēla un deva spēku pieplūdumu, tagad mani lēnām sagrauž. Cerams, ka tas viss reiz beigsies…
Inspiration Catcher
Delight Catcher.
Romance Catcher
Passion Catcher
Life Catchers 
Es Tevi pilnībā saprotu. Ar mani ir tieši tāpat. Nav vēlemes nekam censties. Neko negribu, pat to, ka neko negribu.
Visu laiku iekšā dīdas, ka ar rītdienu vai nākamo pirmdienu es sākšu! Es saņemšos un es darīšu, ka izsitīšos cauri tam ledus klucim, kas ir uz manas galvas un tikšu ārā – brīvībā, kur ieelpošu svaigu gaisu un ar jauniem spēkiem spēšu sevi piespiest mainīties. Bet, paiet nākamā diena, nākamā un aizaiznākamā pirmdiena un NEKAS nemainās. Viss ir tā it kā apstājies. Un man gribas vienkārši iekrist gultā, tajās mīkstajās segās un ilgi ilgi sapņot par labāku dzīvi, kurā es esmu kaut kas vairāk.
Labi, ka vismaz ir kāds, kas spēj mani saprast. Ar mani notiek tieši tas pats. Katru nedēļu ceru, ka nākošajā nedēļā spēšu saņemties, beidzot piespiest sevi. Bet kad attopos, nedēļa jau atkal pagājusi un es esmu tur pat kur biju, un viss kļūst vēl trakāk…