vējā

Pavasaris.

Pār ziediem pielietām sapņu pļavām lido tauriņi. Dzelteni. Bārstīdamilaimes putekļus. Ābeles baltajos ziedos nepamanīts iezogas vējš. Pieķerts tas bēg, deju virpulī ieraujot samtainās ziedlapiņas.

Viņa stāv iepretim vecajai liepai, kuras sānos saredzama blāva,izgrebta sirds. Saulesstars viņas sejā iezīmē platu smaidu, un acīs atspīd debeszila burvība.

Tur viņš nāk. Mazliet aizelsies.

Apskāviens.

Viņiem liekas, ka zeme zem kājām pazūd, ka viņi ir viens vesels un lido līdzi cīruļiem, kas kā apreibuši paceļas augstu debesīs, līksmi trallinot.

Mūžīguma sajūta.

Pastaigas. Rotaļas. Dziesmu bungas. Skūpsti. Ziedi. apskāvieni. Nebeidzamas sarunas. Mulsums. Laime. Nerealitāte. Tauriņu dejas. Sirdis. Rozā. Viņš. Viņa.

Es Tevi mīlu.

Realitāte sajaukusies ar sapņiem. Nu jau sapnis ir realitāte vai nu jau šķiet, ka tāds visu laiku tas ir bijis…

Vecā liepa stalti izslējusies. No pumpuriem pretī saulei raugās leknas lapas.

Sirds formā.

To ir tik daudz. Vējš notriec vienu, otru, trešo…Zemē ietriec. Viņa pietupjas un paceļ vienu no tām.

Samīdīta, netīra.

Viņa apsēžas uz soliņa, zem kokiem. No debesīm norit pa retai ietus lāsei.

Viņš kavē.

Bezizteiksmīgs acu skatiens. Bailīgs vēsu roku pieskāriens. Nesmaida. Viņa seja cenšas nepateikt neko. asaras. Salūzt. Skumjas. Jautājumi bez atbildēm. Laikam…pēdējais apskāviens.

Pār viņas kaklu kā bez dzīvības slīd lietus lāses, līdz pazūd jau mitrajā apģērbā. Bet viņa to nejūt.

Viss.

Lietus gāzes un vēja vērpetes. Tumšs. Gaišs. Zibens.

Gaišs !

Vecā liepa guļ zemē, nežēlīgi uz pusēm pārlauzta. Sirsniņlapas, liekas, vēl cenšas ievilkt pēc pēdējās pavasara elpas.

Sirds!

Arī to zibens pārplēsis uz pusēm. Bet viņa tā arī nekad tai nebija pienākusi tuvāk. Varbūt, ka tā bija grebta aiz sāpēm. Liepai noteikti sāpēja. Un viņas mīlestības koks ir lauzto siržu koks…

Ar liegu kustību noglāsta viņas matus, izpūzdams no tiem pēdējo pieneņpūku, kas tajos palikusi no pavasara…

Viņas trauslā smalkā roka instinktīvi izstiepās un maigi satvēra to plaukstā.

Viņa vēlējās vēl to izbaudīt. Tā bija tik pat trausla un viegli ievainojama kā viņa. Bet tvēriens to nebija pat saburzījis.

Viņai bija tikai viena vēlēšanās.

Aizverot acis, viņa spēja sevi sajust tik pat vieglu, bezspēcīgu, nogurušu…

Gaiss smaržoja pēc upju nebeidzamām straumēm, piparmētrām un…

Vējš izrāva pieneņpūku no meitenes vēsās plaukstas, kas nedrošā tvērienā metās tagad tai pakaļ.

Par vēlu.


~ no Romance Catcher uz 4 martā, 2010.

Publicēts `dvēseles kripatas

Komentēt