Life Catchers

Sajūsminoties par brīžiem, niekiem un sajūtām kopumā, es mācos dzīvot.  Vien retās lietas ceļu augstāk par citām, bet tās, kuras celtas augstāk, aizsniegt, nepaceļoties pirkstgalos, citiem ir liegts. Dzīvot pārdesmit milimetrus augstāk, sajūsminoties par it visu šķietami burvīgo, pat pelēcīgo, kas ir tik neaprakstāmi brīnišķīgs, un lērumu izjūtu, no kurām citi vairās. Vientulība, tukša telpa, brīva brīvība ir savā ziņā baudījums.

Atverot savas istabas durvis, man tik ļoti tīk sajust kafijas aromātu, ko caurvij vaniļas aromātisko sveču burvība un tikpat ļoti man tīk ziemīgais gaiss, kad krūtīs iemitinās ledusaukstais vēsums. Tik vien kā sīkumi, tik vien kā nieki, kas rada burvīgas sajūtas, caur šīm sajūtām reibinoša vientulība – skaista esība. Stundām ilgi varu darīt neko, domāt un klausīties mūzikā, bēdāties par gana priecīgām lietām un lēnām jukt prātā, meklēt sevi un atkal apmaldīties. Nenoliegšu, reizēm šķiet, ka prātīgāk būtu ļauties virspusībai, bet man nav ne tādas mākas, ne vēlēšanās dzīvot citiem tik raksturīgo dzīvi. Ik stunda un ik sekundes simtā daļa rit apzinoties un atgādinot par burvību, kurai jānotic atkal un atkal.

Zini? Man patīk tā vieglā sajūta, kad telpa pieder man vienai, es to novērtēju. Nenoliegšu man tīk pilsētas troksnis un ļaužu pūļi, Grēcinieku ielas pretimnācēji ar pesimistiski samākslotajiem smaidiem arīdzan, bet tos pārdesmit kvadrātmetrus man īpaši tīk baudīt vienatnē, nelaist tuvu klāt nevienu, kurš sagandētu vaniļas aromāta noskaņu. Jāsaka, man nav neviena, kuru noteikumiem un kaprīzēm man būtu jāpakļaujas, protams, labākai saskaņai kompromisi un viedokļu uzklausīšana, kas tikai nedaudz ierobežo. Brīvā telpa bez nožogojumiem un rāmjiem ir tik ļoti tīkama tāda, kāda tā ir – brīva. Savā ziņā vientuļa? Iespējams. Atzīšos, nemāku atbildēt. Man ir mani cilvēki, mana ģimene, kaķis un suns arīdzan, un vēl arī lietas, kas man tik ļoti tīk. Ja šī ir vientulība, tad es nebaidos mirt vientuļa. Jā, man nav taureņu un lielās loves, mani cilvēki un mana ģimene, un dzīvnieči reizēm mani aizmirst jebšu drīzāk nogurst no manis, bet tik un tā man paliek smaidi. Un tomēr neviļus aizdomājos, kurā brīdī gan vecās atraitnes saprot, ka ir vientuļas? Kad dzīvojamajā istabā ir vairāk par pieciem kaķiem, ciemiņi nāk reti un reizi pus gadā ciemos ierodas mazbērni? Mazāk tīkamajos brīžos, kad, ejot augšup pa trepēm, paliek slikti ap sirdi un ir baile iet dzīvoklī, jo ja nu gadienā kas, neviens to nezinās, jebšu brīdī, kad tik ļoti brīvā telpa mudina ierasties šizofrēnisku viesi – sevi pašu? Un tādā gadījumā šizofrēniķiem maz kādreiz ir līdz galam īsta vientulība, brīvība? Sarežģīti.

Varbūt pat tajā visā ir sava burvība, nedaudz vientuļas brīvības valdzinājuma, nedaudz mākslinieciskas klusuma skaņas. Mums katram, taču vajag laiku sev un tikai sev, savu vientulību. Un kurš noteiks brīdi, kad tās ir par daudz? Kad vientulība, kas ir vitāli nepieciešama, kļūst par vientulību, kas lēni nogalina? Patiesi sarežģīti. Atbildi man, lūdzu.

~ no Delight Catcher. uz 7 martā, 2010.

Publicēts `domas un prātojumi