Life Catchers

Nenoliegšu, ilgi domāju par to, kad būšu gatava runāt par Viņu, par trīsām un bailēm mūsu attiecības, kuras patiesībā pat nevarētu saukt par attiecībām, jo tas būtu pārāk pārprotami. Domāju un domāju, un vēl arvien īsti izdomājusi neesmu. Zinu tik vien kā to, ka sajūtas ir mainījušās, iespējams, nav sliktāk. Ir mazāk bikli, bet vairāk pierasti, mazāk interesanti arīdzan. Protams, viss, kas paliek, ir sajūtas, tomēr agrāk vai vēlāk sajūtas pāriet. Un tomēr..

Šodien man ir sajūta, ka par šīm attiecībām drīkst runāt skaļāk. Tajā pašā laikā, ja es censtos ievīt situācijas, sajūtas un ik kripatu notikušā loģiski uztveramos teikumos, man ticētu tikai šizofrēniski muļķi. Pārējie? Tie un, visticamāk, arī Tu pasmietos un vien noteiktu, ka, lūk, šī jaunā dāma vēlos vakaros ir pārlasījusies Rozamundes Pilčeres romānus, jo dzīvē tā it kā nenotiek. Jā, līdz galam jau viss neizvērtās kā pasakā, kā romānā, kā salkanā mīlas stāstā un tas vien tādēļ, ka mūsdienu sabiedrība tāda ārkārtīgi specifiska, vien tādēļ, ka reizēm sajūtas ir smalkākas. Nenoliegšu, šodien arī man gribas teikt, ka dzīvē tā nenotiek, mazāk ticu notikušajam, sajūtām un pārdzīvotajam.

Nepazīt kādu un tajā pašā laikā just Viņu tik ļoti tuvu sev. Nedrīkst. Skaisti un sasodīti biedējoši, biedējošas domas, biedējošs it viss. Iespējams, tikai pārlieku baidos. Un tomēr.. Tāpat kā pēc ziemas kupenām nāk atkusnis pavasarī, arī cilvēki ar laiku pāriet. Protams, atkusnis salīdzinājumā nekad nav tik sāpīgs. Man riebjas, ka mani tas uztrauc, man riebj, ka tik izcili mani domīši aplauž saules starus. Neviļus pavisam drīz man sāks trūkt D vitamīna, jo nav smaidu saules, tās ir mazāk. Gluži kā miljoni atkarību, smaidu saule ir kā kārtējā nikotīna deva, kuru gribētos saņemt arvien lielākās porcijās.

Sasodīts, es negribu neko no tā visa, kas ir bijis, neko. Es gribu tikai pāris soļus uz priekšu, lai nav tik sāpīgi kā tagad, lai nav pagājušā tik ļoti blakus un lai nav tik tuvu un reizē tālu it visa, kas ik vakaru pirms gulētiešanas ieskrāpējas ar tīši uzasinātu dakšiņu. Šovakar man sāp tā bezgala patiesi un smeldzīgi. Šovakar es sēžu uz palodzes pie atvērtā loga un cenšos nosaldēt sāpi, neizdodas – tā ir daudz aukstumizturīgāka kā es.

Ik sīkums ietekmē mūsu ikdienu, reizumis maina līdz nepazīšanai, bet Viņš ne mazākajā mērā nebija sīkums, arvien tāds nav. Jā, esmu apmaldījusies. Apmaldījusies sevī vairāk kā jebkad agrāk, bailes nomāc nožēlojamības sajūta. Sasodīts, man ir sajūta, ka lēnām pazudinu sevi.

Es Tevi tik ļoti lūdzu, izrauj sāpi no manis, lūdzu.

Es tik ļoti gribu smaidīt īstu smaidu.

~ no Delight Catcher. uz 14 martā, 2010.

Publicēts `domas un prātojumi, `gadās