sajūtas taču nezog
Pazudušas sajūtas pie arvien pieaugošas vēlmes tās sajust, šķiet, vēl jo vairāk neiespējamāk tās piepildīt. Neizprotami, it kā daļa manu maņu būtu atņemtas. Ne druska no tauriņiem, ne kripatiņas pieķeršanās un mīļuma, līdzīga ieprogrammētam robotam, metāla lūznim. Kā iespējams nejust, vai precīzāk nesajust pareizi… tikai izpratni, apziņu par esamību un klātbūtni. Niecīgās, taču visdārgākās emociju daļiņas man ir brutāli atņemtas, to vietā dubultā devā spēja sāpināt un atgrūst. Egoisms pārpārēm.
Inspiration Catcher
Delight Catcher.
Romance Catcher
Passion Catcher
Life Catchers 
Lai izdodas īsto slēdzi kreisajā azotē sačamdīt. Ar to tiek pie visiem atskaites punktiem un izejas stāvokļiem. Bez bailēm slēdža vietā vienkārši izskrūvēt sev korķus.
Лучше бредить островами
Жить с пустыми рукавами, но свободному
Перелетному
И вдыхать побольше соли
Чтобы трезво, чтобы больно, но свободному
Но свободному.
Спокойной ночи
Пусть тебя полюбит тот, кого я знаю
Кто меня когда-то спас.
А ты – сердце моё
Возвращайся ко мне.
/Д.Арбенина/
es, šķiet, patiesi neesmu atradusi to īsto slēdzi, vai vienkārši piespiedusi nepareizo.
Paldies:)
Pēdējos mēnešos arī man līdzīgas pārdomas un nesajūtas.
tas ir savādi, man tas leikas tik jocīgi, un sirreāli,
itkā patiesi es būtu lupatu lelle sabāsta ar papīru un plastmasas ķēpu sirds vietā .
vai Tu esi nonācis pie kādas atbildes vai risinājuma?
Inspiration Catcher – gluži manas sajūtas. Gribi just, bet neko nejūti. Mirklī, kad kāds cits saka labu un zinu, ka pirms gada būtu smaidījusi plašu smaidu un acis iemirdzētos, bet tā vietā tukšums un nesapratne par sevi, jo kā tad es varu neko nejust. Pat vaibsts nenoraustās, tik pasaku “paldies”.
Runā, ka esot jātrenējas, lai sajūtas atnāktu atpakaļ, tikai treniņu metodes man svešas. Ceru, ka sajūtas un spēja just kā tāda kādu dienu tomēr atgriezīsies.
Spēja just nav ar mistisku slēdzi ieslēdzama, protams, var pacensties un var izdoties tā, tomēr jāatceras, ka tīkamākas sajūtas ir tad, kad patiesas. Iestāstos sev, ka tagad, lūk, būs brīdis, kad es jutīšos tā un ne citādāk, nedaudz vēlāk man būs taureņi un vakarā tā jūtiņa, kura kņudina sirdi, ir mazāk patiesuma. Pašapmāns, protams, to, cik vērtīgs mums un nopietni ņemams tas ir, nosakām mēs paši.
Tā tīkamā un mazāk tīkamā dzīves pieredze mums kaut kādā ziņā ko reizumis atņem, tajā pašā laikā vietā nāk kas cits. Man domāt, ka brīdī, kad Tu sajutīsi kādu no jūtiņām, tā būs daudzkārt spēcīgāka, novērtējamāka, nesalīdzināmi burvīgāka un noteikti mazāk trula kā kādam citam indivīdam.
Redz, kas attiecas uz mani, es ne gluži par tām, kas tos taureņus vēderā rada, es par sajūtu kā tādu. Nav. Tukšums. Daži uzplaiksnījumi, bet citādi nav nekā. Svilpo vējš. Vienalga, vai tas par gardu ēdienu, vai par sajūtpilnu filmu.
šķiet ka lielākā vaininiece ir dzīves pieredze, esmu iemācījusies necerēt uz brīnumiem attiecībās ar cilvēkiem. Neapzināti izveidojusi barjeru, lai netiktu sāpināta, kas visticamāk nobloķējusi pārējās sajūtas, kā nepatīkams bonuss, ko parasti raksta ar mikrobiskiem burtiem.Ir daļēja vēlme to nobrucināt un aizspārdīt ķieģeļus cik tālu iespējams, bet bailes tomēr paliek…