Life Catchers

Viņš smaidīja, lūkojoties nepārtrauktajā cilvēku un mašīnu plūsmā, un izskatījās tik neviltotu cerību pilns kā pusaudzis, kas, pirmo reizi iemīlējies, vēlas būt laimīgs un nenojauš, kā dzīve iegrozīsies tālāk. Viņš gaidīja. Staigāja šurpu turpu, skenējot un nopētot katru pretimnākošo sievieti un katrai veltot patiesi sirsnīgu smaidu, nemaz nezinot, kuru no visām šīm sievietēm viņš gaida. Viņš turpināja staigāt ap Laimas pulksteni un nebeidza starojoši  smaidīt, jo juta, ka viņa atnāks. Un beidzot viņa nāca. Šo sievieti ieraugot, uzreiz bija skaidrs, ka tā ir Viņa. Tikai Viņai acīs mirdzēja tā pati cerība un skatiens meklēja ko nepazīstamu, acīmredzot nemaz nezinot, ko īsti viņa meklē un grasās atrast. Patiesībā viņa zināja, ko meklēja. Viņa meklēja kādu, ko mīlēt. Un atrada. Viņš pienāca klāt un uzsmaidīja. Kautru skatienu apmaiņa, pāris pieklājības frāzes sasveicinoties, un viņi jau devās nomaļā Vecrīgas virzienā. Jā, kas meklē, tas atrod.

Baudot patīkami silto pavasara pēcpusdienu Vecrīgas sirdī, nevar neievērot visus tos cilvēkus, kuri pie Laimas pulksteņa sarunājuši tikšanos un patlaban gaida. Reizēm tā ir ikdienišķa tikšanās, reizēm tiekas seni draugi, bet reizēm tā ir pirmā satikšanās reize, kad cilvēkam acīs manāms neliels uztraukums. Cik daudz šādas tikšanās Laimas pulkstenis piedzīvojis kopš tā izveidošanas 1924. gadā! Pamanot uzvalkā tērpto pusmūža vīrieti, kurš acīmredzami ieradies satikt iepriekš neredzētu sievieti, uz lūpām sāk rotaļāties smaids. Turpat tuvumā stāv arī kāds pusaudzis platā apģērbā un tur rokās milzīgu rožu pušķi. Pusaudzim acīs satraukums un mulsums, kas liek manīt, ka meitene kavē. Viņš neveikli cenšas rozes turēt nemanāmi, bet tur jau viņa smaidot nāk.

 Nav svarīgs vecums, dzimums, sociālais stāvoklis. Katrs cilvēks ir citādāks, tāpat arī katra cilvēka pieredze ir pavisam atšķirīga, bet mūs visus vieno viena vēlme. Mēs visi vēlamies mīlēt un būt mīlēti.

~ no Passion Catcher uz 11 aprīlī, 2010.

Publicēts `dvēseles kripatas