mīlas burbuļi

Visiem tik zināmā ‘mīlestība’. Es mēdzu  to dēvēt par stipru pieķeršanos, vēl neizprastās būtības dēļ. Tā mani nekādi nespēj pārliecināt par savas esamības nopietnību un patieso būtību. Lai gan lielā mistiskā ‘M’ ievilkusi zemūdens pasaulē ne vienu vien uz āķa uzrāvušos, man netop skaidrs, ko tā cenšas panākt un, kas pie vella ir tas savādais klikšķis, kas vienā brīdi pagriež tavu pasauli uz sev tīkamāko pusi? Tu ņem un pazaudē galvu sajūtu burbulī  milzonīgi milzīgā, zivju pārpildītā okeānā, kur tik daudz tikpat piesātināti raibu un sākumā šķietami necaurduramu burbuļu ir plīsis.  Un tās zivis, citas mazas, citas gigantiskas un tūļīgs vai tieši pretēji slaidas un izveicīgas, ir arī īpaši atbaidoši glumās un tās kas var ielīst visos caurumos, tās nemitas uzķerties uz katrā bārā, veikalā, ielas stūrī vai Ķekavas aplī izliktās ēsmas un pazaudēties sev vispatīkamākajā  veidā. Tad, izlaužoties caur biezumbiezām  nezālēm un zālēm, atkal ieslīdot pa straumei, turpina uzāķēties vai saāķēt citas ceļā esošās zivteles. Sekojoši, pēc teorijas, vienā brīnumainā brīdī atnāk visuvarenā ‘mīlestība’, kas izvelk no netikumiem un dara visus laimīgus. Es teiktu, ka šī teorija jau sen ir apgāzta. Neskatoties uz to, cik liels ir mīlas burbulis, ikvienam neviļus izdodas ieslīdēt citā upītē un izbaudīt svešu ūdeņu prieciņus. Vēlāk  atgriežoties pie sava lielā loma, ja pieķeršanās deva nav bijusi par mazu. Tā lūk, man nerodas skaidrība, kur ir ‘mīlestības’  loģika? Es teiktu- tādas nav. Mīlestība ir tikai mazrunīgo izveidots saīsinājums. Tā tik un tā paliek liela pieķeršanās.

~ no Inspiration Catcher uz 17 augustā, 2010.

Publicēts `domas un prātojumi

Komentēt