Life Catchers

Esmu atbraukusi mājās no Rīgas trokšņainajām ielām. Savāds miers. Mājā gaidīju rosību, kā tas bijis ierasts- suņa šķiebīgā riešana, omes gardo gatavojumu smarža, kam komplektācijā jautājumu kaudze par jaunajiem iespaidiem, brāļa stingrais apskāviens un lēkāšana pa dīvānu  ar džedaja zobenu rokās, un, protams,  fonā vēl televizora griezīgās skaņas. Mājas mīļās mājas.

Šodien te bija galīgi savādi. Vienīgais, kas mani gaidīja, bija mazais- rejošais . Sačubināju vaukšķi, cenšoties netraumēt ar savām lielajām rokām, noliku uz viesistabas megadīvāna datorsomu, kas pārbāzta jau ieplīsusi pie roktura un netīro drēbju maisu. Atbrīvoju somu no datora iztaisītā sloga un ieslēdzu mūziciņu. Nedaudz salst kājas. Uzvilku mājas ērtās drēbes un gāju uz virtuvi uztaisīt karstu tēju, čībām līpot pie linoleja, kas pirms tam slēpies zem netīri noputējušā paklāja. Vēl uzmetu aci lielajam švīkājumam un saplēsumiem, ko nodarīju grīdas segumam, pārstumjot  gultu, un paņēmu no skapja kādu siltāku drēbi, ko uzmest mugurā. Nolēmu uztaisīt plānās pankūkas. Tās gan man pietrūka, Rīgā dzīvojot.

Sanācis dikti garšīgi. Aveņu sēkliņas gan zobos salipušas, un spītīgi salīdušas vissavādākajās mutes vietiņās, bet tas neliedz man tīksmināties par savu pankūkmeistarību. Pulkstenī ieskatoties, atceros, ka ir piektdiena.  Ome nebūs mājās ātrāk par pieciem, vienīgi māsu būtu iespējams sagaidīt līdz tam laikam. Atstāšu viņai dažas pankūkas.

Datora, sānos paslēptajām tumbiņām ritmiski ducinot, atskan kāds vēl līdz šim nedzirdēts old jazz gabals, tomēr, caur mūzikas skaņām un atskaņām virtuves sienās, izlaužas pulksteņa tikšķēšana un ledusskapja vieglā rūkšana, kas atgādina par mājas lielo tukšumu. Sametās vientuļi, bet ciemiņus ar negribas. Iemalkoju, nu jau vēsu zaļo tēju, apēdu pēdējo, sev veltīto pankūku un aplaizu zaptaino karoti. Gaidīšu kādu, gan jau atnāks.

~ no Inspiration Catcher uz 10 septembrī, 2010.

Publicēts `gadās