Life Catchers

Laikam man visupirms jāsāk ar lielu atvainošanos. Atvainošanos par to, ka šeit neesmu rakstījusi tik ļoti sen. Kādu laiciņu atpakaļ jau Delight catcher rakstīja, ka reizēm dzīvē nākas izvērtēt  prioritātes un  jāuzdrīkstas piemirst un no apziņas izstumt laika kavēkļus. Tā darīju arī es. Vispār es pat nesaprotu kā laiks tik ātri paskrējis. Šķiet vēl tikko sēdēju vidusskolas solā,  nupat arī vēl bija tveicīgā  vasara. Bet tagad nu jau trešo mēnesi smeļos zināšanas universitātē, un aiz loga ir krāsainais un drēgnais rudens. Nudien netieku gudra kā laiks spēj tik ātri paiet. Reizēm man patiešām šķiet, ka MAN tas steidzas ātrāk kā citiem. Bet ne par to šoreiz.

Rudens ir laiks, kad parasti daudz ko domāju un pārdomāju.  Teju katru vakaru pirms aizmigšanas mani pārņem daudzējādas domas. Savā prātā pārcilāju visvisādus notikumus, mēģinu rast atbildes uz dažādiem jautājumiem. Es daudz domāju par dzīvi – gan par savu, gan dzīvi vispār. Dzīve, manuprāt, ir nedefinējams, bet katram saprotams jēdziens, kas ietver sevī tik daudz aspektus, ka būtu neiespējami tos visus nosaukt. A. Šopenhauers reiz ir teicis, ka katra diena ir mazā dzīve: katra atmošanās un piecelšanās – neliela dzimšana, katrs rīta spirgtums – nedaudz jaunības, katra gulēt iešana un aizmigšana – mazumiņš nāves. Ir grūti nepiekrist šim vācu filozofam, jo galu galā mūsu dzīve  taču sastāv no piedzimšanas un bērnības, jaunības, un vecumdienām un nāves. Un katru dienu mēs izdzīvojam šādu mazo dzīvīti, savukārt katra mazā dzīvīte veido mūsu kopējo lielo DZĪVI. Dzīvi, kura ir neizmērojami plaša  un krāsaina.

Katra cilvēka dzīve sākas ar brīdi, kad tas atrodas mātes siltajā vēderā. Tur tas aug un attīstās, un tam vēl nav nekādas nojausmas par plašo pasauli „tur ārā”.  Neaptveramo pasauli mēs sākam apzināt brīdī, kad piedzimstam, tad pat māmiņa un  tētis liekas sveši. Turpmāk mēs laiku veltam, lai izpētītu un izzinātu visu sev apkārt. Mazam bērnam dzīve liekas kā  pasaka. Pirmā konfekte, pirmais paša solis pretī kārotajam, pirmie sirsnīgie smiekli, pirmais brauciens ar velosipēdu, pirmais pārgājiens, pirmā došanās uz veikalu – viss ir jauns un nezināms. Ir patīkami  gremdēties atmiņās par bērnību. Tā ir tik skaista un pats  galvenais – tik viegla.  Bērnībā mēs vēl nepazīstam nedz briesmas, nedz bailes, nedz sāpes vai vilšanos, mēs droši dodamies pretī plašajai pasaulei. Tieši tas ir pats jaukākais, man šķiet.

Visilgākais un iespējams, visskaistākais dzīves posms ir jaunība un briedums. Tad  cilvēks analizē visu bērnībā uzzināto un atklāto, meklē parādībām un notikumiem iemeslus, cēloņus. Izsapņo, izdomā un uzstāda sev mērķus. Vēlāk dara visu iespējamo lai tos sasniegtu, bieži pat velta tam visu savu dzīvi. Jaunības un brieduma laikā tiek piedzīvots un pieredzēts vislielākais jūtu un emociju klāsts. Pirmā lielā vilšanās, vissāpīgākās asaras, vislielākais prieks, lepnums, mīlestība, pieķeršanās un beigu beigās stabilitāte. Mēs atrodam savu vietu šajā dzīvē un līdz ar to šajā plašajā pasaulē. Tiesa gan  – ne vienmēr. Ir cilvēki, kas aiziet no dzīves, tā arī neatraduši sevi. Tas ir ļoti skumji, jo, manuprāt, galvenais dzīves  mērķis ir atrast savu vietu šajā plašajā pasaulē un būt noderīgam. Bet nu… katram tas ir citādi. Es nebīstos apgalvot, ka mēs katrs kaut reizi šajā brieduma laikā esam tik laimīgs, ka ir sajūta, ka stāvi paša augstākā kalna virsotnē, un viss – ielejas, pļavas, gravas, debesis un putni tajā – pieder tev. Varētu teikt – dzīves piepildījums. Nevar nepiekrist, ka skaista ir jaunība.

Kad pirmie divi dzīves posmi pagājuši, seko vecumdienas. Tas ir laiks, kad bieži apsēžamies, lai ievilktu elpu un aizdomājamies par lielajiem dzīves plašumiem, kuriem cauri klīdām. Migla, vēla vakara saulriets jūrā, varavīksne, dubļu peļķes, tauriņu dejas, spalvu mākoņi, sniega putenis, asaru pieliets rīts, bērna smiekli, ļaužu čalas… liekas, ka viss jau bijis un sajūties pats tik vecs kā pasaule, kā bezgalība. Ir tik daudz atmiņu. Un jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk ir atmiņu. Skaistu atmiņu. Tas noteikti ir ļoti jauki. Man jau tagad šķiet, ka esmu piedzīvojusi daudz un ir drūzmām dažādu atmiņu, taču nešaubīgi vecumdienās tas ir vēl daudz, daudz skaistāk.  Bēdīgi, bet diemžēl mēs nekad nevaram zināt, kura būs mūsu pēdējā atmiņās pavadītā diena. Nāve bieži ir ļoti neparedzama un negaidīta. Un vispār ne tikai vecumdienās.

Pārdomājot visu šo, es sāku apjaust dzīves patieso jēgu. Dzīve ir plaša kā pasaule, uz to var skatīties no visām pusēm, tajā nav necaurredzamu stop-punktu, kas to ietvertu noteiktās formās. Man domāt, dzīve ir kā nebeidzams ceļojums, kura gaitā mēģinām pēc iespējas vairāk rast atbildes uz mums interesējošajiem jautājumiem. Spēlē, ko sauc par dzīvi, galīgo uzvarētāju nav. Katrs gūst no tās sev kādu labumu un kādu ļaunumu, cits vairāk, cits mazāk.

~ no Romance Catcher uz 6 novembrī, 2010.

Publicēts `domas un prātojumi