Life Catchers

Mazie cipariņi datora ekrāna labajā apakšas stūrī rāda 2:32 naktī, nu jau par 1 minūti vairāk. Pirms 22 minūtēm noskatīta vakara filma. Es, cerot, ka acis kritīs ciet pašas no sevis, ņemot vērā vēlo stundu, iekārtojos ērtāk zem divu kārtu segas  un sildu dupsi gandrīz divguļamajā gultā. Miegs jau kuro nakti šķiet aizmaldījies pie blakus istabu guļavām un nedomā nākt atpakaļ. Vienmēr licies, ka viņām tādas īpašnieciskas tieksmes.

Acis tā vien grib pieķerties kam interesantākam istabā, ne tiem pelēkbaltajiem roboti krāsotajiem griestiem. Ik pa brīdim sadzirdamas mistiski neizprotamas skaņas, te no ielas stūriem triecas trokšņi caur veci aplupušajām loga rūtīm, te no krievu kalbasņiku kaimiņa puses savāda dauzīšanās, brīžiem liekas kāds no apkārt dzīvojošajiem grūsta mēbeles no vienas vietas uz otru, bet tas gan būtu tā muļķīgi pustrijos naktī.

Skatos uz mežonīgi elektrību rijošo spuldzīti, kas karājas griestos  divu trešdaļu baltā krāsā nomālētā vadā-jānomaina taču uz ekonomisko vienreiz. Soma slinki atspiedusies pret mammas atvesto saliekamo krēslu, drēbes uzskatāmi glītās kaudzītēs te uz krēsla, te galda, piecu plaukstu attāluma skapis, protams, ir par tālu, lai to visu tajā sakrāmētu. Statistika tur pat vien, starp bikšu pāri un medus burkas vāciņu, mētājas. tā mans varenais otrdienas darbs, neskatoties uz to, ka padarītais šķiet gaužām niecīgs, vismaz skats tāds varen’ gudrs man visas dienas garumā padevies. Mati, kas nemazgāti sapīti bizē, aizsedzot ne pārāk pievilcīgo pakauša formu, līdz pus pēdai nošļukušās vilnas zeķes un zaļais, maisveidīgais, mazumdienu mātes lolotais džemperis tomēr mazina manis veidoto dienas tēlu, taču meitenes jau pieradušas pie mana fascinējoši valdzinošā stila un nav arī gaidāmi ciemiņi vismaz pāris mēnešus uz priekšu. Tam visam piedevām pirksti  varen noķēzīti  ar flomāsteru, ko biju pielietojusi īpaši svarīgo ūbergudrās grāmatas domu apvilkšanai, pasvītrošanai un visādām citādām ķēpām, nesen Maksimā nopirktajā, jāsaka kā ir, neglītajā kladē. Jau kopš studiju sākuma nebiju tik ilgi skatījusies tādās lapušu kaudzēs un kur nu vēl sapratusi daļu no tām.

Acs plakstiņš atkal liek par sevi manīt, raustās vienā laidā kā omes dārza dīvānā izspraukušās atsperes. Silta tēja ar medu gan līdzētu, bet slinkums, un zem segām ar tā omulīgi. Nav ko. Vajadzētu mēģināt aizmigt.Sāk likties, ka gulēt pāris stundas nav tomēr diez ko veselīgi…

~ no Inspiration Catcher uz 22 novembrī, 2010.

Publicēts `gadās