Life Catchers

Šķirstot melno piezīmju blociņu ar zīmīgiem ierakstiem un zināmiem hronoloģiskiem pierakstiem, ir tīkami atminēties notikumus, runas un darbus, un baudas. Uzburt atmiņā naktis, kad skaistās debesīs skaitītas zvaigznes, bet par tādām naktīm vēl jo skaistāk ir atminēties burvīgus rītus ar tūkstošreiz skaistākām debesīm kā reiz naktīs piedzīvotajām.

Reiz, smēķējot kādā drēgnā vēlīna rudens vakarā, Viņas Tauriņu Lidlauks pajautāja, ko nozīmējot smīns Viņas sejā. Šis ziņkārīgais jautājums bija sākums vienam no atmiņu uzplaiksnījumiem, no stāstiem. Lai arī salkani dažkārt ir Viņas stāsti, tie retu reizi stāstāmi pie rūgtas kafijas tases vai glāzes smalka sarkanvīna. Viņa neliedzās atbildes un stāstīja par Parīzi, uz kuru kaismīgi gribētu doties, tomēr melot Tauriņu Lidlaukam Viņa nespēja un vārdu pa vārdam Viņa sāka šķetināt padebešu stāstu burvību.

Izrādās Viņa nekad dzīvē nav bijusi Parīzē un īsti nemaz nav vēlējusies tur nokļūt, bet kādā rītā gaužām saviļņojošas sajūtas viesa Viņā apjukumu – Viņu tika pārņēmusi sajūta, ka netīši Viņa būtu nokļuvusi Parīzē agrā pavasarī. Absurds visaugstākajā mērā, centieni nomākt nejēdzīgās jūtas un piedzīvots fiasko, ļaujoties tām. Sajūtās Rīga līdzinājās Parīzei, Brīvības piemineklis Eifeļa tornim un atvasara – agrīnam pavasarim. Šajā telpā un laikā Viņa un netīši sastaptais jauneklis ieņēma absurdās sirrealitētes aktieru lomas. Nebūs pārspīlēts, ja ļaušos teikt, ka Viņu aktiermeistarība būtu spējusi kalpot par jebkuras romantiskākās filmas noslēguma ainu. Virknējot vārdu pēc vārda, viegli iereibušā balsī Viņa turpināja savu atmiņu izklāstu, atklājot tik vien kā daļu burvības, kas rūpīgi glabāta noslēpumā kā dārgums.

Mājupceļš tika aizvadīts biklu un nevainīgu sarunu piesātināts, neveiklu smaidu un skaistu piezīmju bagātināts līdz brīdim, kad Viņš vairs nenoturējās. Viņš, paņēmis Viņu aiz rokas, pavadīja Viņu vēl pāris soļus tālāk. Viņš pasmaidīja un norādīja uz debesīm, kuras agrajā rīta stundā rotājās neticami sārtos toņos. Viņa spēja vien smaidīt sapņainām acīm un aizmirsties, nespējot noticēt burvībai. Viņš uzdrošinājās Viņu neviļus noskūpstīt, tajā brīdī satrīsējās Viņas ceļi un ar vienu skūpstu Viņai vairs nešķita gana. Viņi skūpstījās ilgi, Viņa bija pastiepusies pirkstgalos un lēnām kusa Viņa skavās. Savādi un savā ziņā nepieņemami, ja vēršam uzmanību uz to, ka Viņas sirds jau mēnešus trīs bija nelaimīgas mīlestības pārņemta. Viņa modās ar domu par Viņu un tāpat aizvēra acis pirms miega – ar domu par Viņu. Un tomēr tajā burvīgajā atvasaras rītā Viņa vismazāk domāja par savu nelaimīgo iemīlēšanos. Viņa teju juta taureņus pakrūtē – taureņus, par kuru eksistenci viņa jau sen kā bija aizmirsusi. Tajā pašā laikā Viņi zināja, ka netiksies un naktī piedzīvotajam nesekos nekas vairāk, jo neviens nepieļaus vairāk par sagadīšanās skūpstiem. Viņu skūpsti un smaidi palaisti pa vējam, kalpoja par atvadām.

~ no Delight Catcher. uz 4 decembrī, 2010.

Publicēts `pikantumi