biklas baudas spēles.

•2 aprīlī, 2010 • 3 komentāri

Starp tūkstošiem dažādu baudu ir koķets flirts, nevainīga rotaļa. Savukārt pati koķetēšana ir gluži kā sievietes intuīcija, dabiska un nesamākslota, tā ir māksla, kuru apgūt var tikai praksē. Flirts ir spēle, kurā piedalās divi, kā priekšspēle, attiecības starp vīrieti un sievieti ir kā spēle kaķim ar peli. Kurš būs mednieks un kurš medījums? Lomas iedalām mēs paši un ir pilnīgi mazsvarīgi kur un kad satiekas spēlētāji, visu izšķir prasmes un mazāk rātnie mērķi.

Piesavināties kāda cita spēli vai uzsākt savu, lēmumu kā rīkoties pieņemam mēs katrs individuāli, ļaujoties sajūtām un izjūtām. Bauda ir piedalīties kāda vīrieša spēlē un skatienu pa skatienam šo spēli padarīt par savu. Savādi, to iespējams izdarīt pat nemainot noteikumus. Nenoliedzami smieklīgi un savā ziņā neveikli, katrs spēlē pēc sava pretinieka noteikumiem, bet uzvaras prieks tiek abiem, nejūtot sakāvi. Ne mazāk bauda ir būt spēles iniciatorei, aizsākt rotaļu, izmantojot jau gluži citādāku taktiku. Pieklusināta balss, aizķēries acu skatiens, it kā neveikla un reizē bikla pavedināšana, tomēr viss tik vien kā rotaļa. Lietošanas pamācībās, kas parasti pievienotas pie riču-raču, un uz makaronu iepakojumiem pagatavošanas pamācībā, vienmēr tiek norādīts spēles un attiecīgi gatavošanas ilgums. Šīs spēles periodam ilgumu nosaki Tu pats, jo flirts ilgst tik ilgi, kamēr kādam ir interesanti. Svarīgi ir zināt, cik tālu flirtējot esi gatavs iet, kas būs beidzamais solis. Smalks, nevainīgs flirts jebšu tomēr kaislīgs iznākums ar melnu rīta kafiju?

Pirms pāris nedēļām es uzdrošinājos iesaistīties spēlē, mans mērķis bija tik vien kā parotaļāties, pakavēt sev laiku, ne kripata vairāk, jo vīrietis un viņa triki gana zināmi. Lieliskas manipulatora spējas un talants smalki izteikties. Vīrietis, kurš ar savu cinismu padarītu traku ikvienu sievieti, brunču mednieks un vīrietis vārda viscildenākajā nozīmē. Attiecīgi sekojošs smalks flirts, saruna pēc sarunas un vienā brīdī es vairs neesmu noteicēja ne mazākajā mērā. Drīzāk esmu samīlējusies, pavasara dumā galva. Nedrīkst! Un tomēr tik sasodīti patīkami, vienīgi nākas saprast, ka lomas mainītas un kādam nekas no visa bijušā vairs nesaistās ar spēli. Paliek vien izvēle – ļauties vai mainīt taktiku un turpināt, vai padoties un baudīt.

Balzaks ir teicis, ka „Kamēr sieviete nav iemīlējusies, tā koķetē” . Un kāpēc gan ne? Flirts ir vien tāds prieciņš, kas dzīvi padara pikantāku. Tajā pašā laikā vai koķeti prieciņi nenotrulina sajūtas? Man domāt, ka paspilgtina un iezīmē smalkāk sajūtu līnijas. Iespējams, kļūdos, tomēr man tīk domāt, ka labāk ir dzīvot skaisti un veidot savu dzīvi, vadoties pēc baudu principa. Flirts ir viena no smalkākajām mākslām. Māksla ar savdabīgu tikluma robežu, māksla, kas kalpo kā sava veida ierocis, ar kuru panākt ik iegribas realizējumu, smalka flirta taktika ir garants aizraujoši pavadītam laikam, labvēlīgiem smiekliem un citām burvībām. Koķetējot nedrīkst atteikties no bikluma, tomēr pārspēkam noteikti jābūt pašpārliecinātībai. Skatiens pēc skatiena, smaids pēc smaida un sarunas pēc sarunām, tik tā iespējams sasniegt flirta meistarības virsotnes.

garie VS īsie

•1 aprīlī, 2010 • 8 komentāri

Man kā vidusmēra latviešu sievišķā dzimuma pārstāvei, kas nemēdz piepūlēties, velkot platfomenes un „špiļķas”, izbaudot dzīves labumus un nelabumus, neviļus radās jautājums- kā ir būt garam? Vērojot šos, citā acu līmenī dzīvojošos, tā vien liekas, ka viņiem ir pašiem savs atmosfēras slānis. Nemaz ar neapšaubu, ka dzīvot citu krūšu līmenī ir visai interesanti un citreiz pat atklājas jauns skats uz dzīvi, tomēr varbūt man būtu jāizbauda, kā ir – vienmēr skatīties acīs nepaliecot galvu. Ja man būt Alises kūkas gabaliņš un superdzira, tad es varētu staipīties un sarauties kā man iegribas, tad man gan klubos laistu, neprasot dokumentus, gan autobusos nevajadzētu maksāt, jo izskatītos kā sešgadīgā. Taču labāk apskatīsim manu otro- loģiskāko- plānu un tas ir piespiest garajiem sarauties. Tas būtu varen aizraujoši, varētu izsludināt konkursu par labāko ideju kā saīsināt cilvēku. Taču šo vajadzētu pagaidām atstāt manā neizdarīto egoistisko un ļaunuma pilno darbu sarakstā, uz nenoteiktu laiku.

Apskatīsim prioritātes un mīnusus, katram garuma pārstāvim.

Garie                                                                           Īsie

+ +
  • Svaigāks gaiss
  • Plašāks redzesloks
  • Ātrāk redz kalna galu
  • Vienmēr ir pamanāms
  • Grūtāk atrast sev piemērotu apģērbu
  • grūtāk atrast piemērota garuma partneri
  • grūti iekāpt mazā mašīnā
  • procentuāli biežāk apsit galvu
  • Var izspraukties cauri visiem caurumiem
  • Kompakts
  • Var rādīt izgaišanas trikus, jo tāpat neviens viņu neredz
  • Var ilgāk gulēt bērnu gultiņās
  • Tizli izskatās pie lielas mašīnas stūres
  • Smacīgāks gaiss
  • Nav iespējams atrast draugu lielā pūlī
  • Uzņemot filmu vai reklāmu, jāstāv uz paaugstinājuma

Varu secināt, ka garie ir daudz pašpārliecinātāki, varbūt arī nedaudz egoistiskāki, taču īsie ir daudz lecīgāki un lielīgāki, ņemot vērā augstāk minētos plusus. Īsāk sakot, ja dikti gribas, tad viens otram var ieriebt cik uziet, tomēr, veicot šo izsmeļošo, aizraujošo un visnotaļ nevainojamo pētījumu, neesmu nonākusi pie atbildes, kuram dzīvot ir foršāk- īsajiem vai garajiem. Gribas

kas ir liels, pūkains un kaitē zobiem?

•1 aprīlī, 2010 • Komentējiet

neesoša klātbūtne.

•28 martā, 2010 • 3 komentāri

Cik izdevīgi. Nav robežu, nav noteiktas piederības. Starp jums nekā nav, taču starp jums ir viss. Cilvēki cilvēkiem nepieder. Tā esot pieņemts. Un tomēr Tu jūti piederību vienam vai vairākiem Tev īpašiem cilvēkiem, kurus uzdrīksties saukt par saviem. Un vēl. Katram ir kāds cilvēks, kurš pieder un reizē nepieder šiem izredzētajiem. Viņš ir tik ļoti Tavs cilvēks, bet tomēr nav. Vismaz man tāds cilvēks ir. Un reizē nav. Es viņam nepiederu, viņš nevar mani pazaudēt. Smeldze. Tu nevari viņu pazaudēt, tāpat kā nevari pazaudēt rokaspulksteni, kura Tev nemaz nav. Nenoteiktas attiecības ir tik sasodīti izdevīgas. Ar draugiem, ģimeni, paziņām viss ir samērā vienkārši – Tu zini, kas viņi Tev ir, bet Viņš.. Nav zināms pie kuriem cilvēkiem viņu pieskaitīt, jo viņš ir kas vairāk par draugu, bet reizē ir arī draugs un iespējams pat tikai paziņa. Reizēm ir izdevīgi nezināt, kas starp jums notiek, ja vispār notiek vai nenotiek. Vismaz tikmēr, kamēr jums vienlīdz rūp un nerūp. Agrāk vai vēlāk kādam apniks, bet otrs vēl joprojām jutīsies piesaistīts. Ja Tev apnīk, Tu pazūdi, neko nepasakot, jo jūs taču viens otram nepiederat. Izdevīgi, toties pretējā gadījumā Tu paliec ar salauztu sirdi bez iemesla, bez pamatojuma, jo Viņš taču Tev nepieder. Būtu vismaz termiņš sirdssāpēm vai iedomātai piederībai, jūtu ķīmijai, bet termiņa nav. Protams, viss ar laiku pāriet, bet cik ilgi vēl sāpēs? Un tā Tu gaidi to brīdi, kad atkal būsi vajadzīgs, lai pēc tam atkal tiktu aizmirsts.

Gaidu, kad arī man beidzot pietiks Tevis, Tava skatiena un Tavas neesošās klātbūtnes. Un tomēr. Gaidu arī to brīdi, kad atkal būšu Tev vajadzīga, lai vienkārši būtu ar Tevi.

Earth Hour

•27 martā, 2010 • 4 komentāri

Vai Tu šovakar 20:30 uz stundiņu izslēdzi savu datoru un visas pārējās ierīces?  Es izslēdzu visu. Palika vien četras degošas svecītes, tējas krūze un silta sega, vien Tevis trūka.

Aprunājoties ar cilvēkiem, secināju, ka daudzi nemaz negribēja piedalīties šajā akcijā, jo uzskata, ka tā neko nemainīs un globālo sasilšanu tas neapturēs. Jā, droši vien šī akcija neko daudz nemaina, bet vismaz savu attieksmi tādā veidā var parādīt. Šis ir lielisks piemērs tam, ko cilvēki var sasniegt sadarbojoties un tiecoties uz mērķi – tik pat kā visi Sidnejas, Parīzes, Helsinku un citu lielpilsētu iedzīvotāji izslēdza gaismu, lai parādītu, ka viņiem rūp, kas notiek ar viņu zemi un apkārtējo vidi.

Nav stiprāka ieroča par vienaldzību, tā visu padara tik bezjēdzīgu, ka naids un mīlestība pat nestāv klāt. Neesi vienaldzīgs!

sajūtu reibums, atklāsmju skurbulis.

•25 martā, 2010 • Komentējiet

Šonakt es nogalināšu savu iedvesmu, savas sajūtas un domas. Nogalināšu tās bez mazākās žēlastības, lai ieritinātos gultā zem segas un it kā aizmigtu. Patiesībā es zinu, kas sekos, pēc iekārtošanās un aizvērtām acīm, noklusinātām domām, modīsies citas sajūtas – sāpes. Asaras neviļus lauzīsies uz āru un būs smagi pakrūtē, būs neērti un vaigi berzīsies pret mitro spilvendrānu. Būs mazāk skaisti. Iemigšu raudot, gluži kā ik vakara rituāls, muļķīgs un nevajadzīgs, negribēts. Ja vien man būtu nedaudz vairāk drosmes, drosmes kliegt..

Šo nakti es vēlējos pavadīt citādāk, doties uz kādu bāru un līdz sešiem rītā izrunāt domas un sajūtas, vieglā reibumā pārrasties mājās un sākt citādāku dzīvi. Nē, nepārproti, ne alkohola reibums man būtu tik tīkams, sajūtu reibums, apziņas un ievērojamu atklāsmju skurbulis. Un tomēr.. Šonakt es atkal divvientulībā ieritināšos ar savām asarām, lai mistiskā kārtā netīši mostos sešos no rīta, stundu vāļātos gultā un pierunātu sevi dzīvot.

Un ne jau es nevēlos dzīvot. Vēlos un kā vēl! Es pārlieku raizējos par citiem, par citu sāpēm un jūtām, kuras manas neganti netīšās rīcības rezultātā var nākties pārdzīvot citiem. Un tomēr.. Jau atkal nedaudz vairāk alkstu dzīvot sev. Jā, egoiste, kā nekā vienīgais bērns ģimenē. Un tomēr dzīvot sev ir vērtīgāk, baudkārāk. Dzīvot ar patiesāko `es`, citiem tīkamo noglabājot zeķu atvilktnē. Nepārproti mani, lūdzu, nebūt necenšos izpatikt, vien kompromisos ieklausīties un dzīvot vismaz darbadienās ar nedaudz vairāk prāta. Sasodīts, šonakt man bija jāļaujas citu spriedumiem un uzdevumiem, kuri drīzāk darbojas kā pavēles. Jāsteidz nogalināt iedvesma, sajūtas un domas, jāļaujas sāpīgajam un viegli ierastajam.

Paldies par burvīgajām iespējām, paldies par baudām. Nesmīni un nepārmet man nožēlojamību, dienās es smaidu un naktīs smejos, reizēm smiekli ir pārāk klusi un nedzirdami, gluži kā šonakt.

Uzaicini mani lūdzu uz naksnīgām sarunām un, maldoties domās, ļauj man justies nedaudz citādi laimīgai. Patiesi, tik ļoti vien vēlētos nedaudz citādu sabiedrību un nedaudz drosmes kliegt. Šovakar?

PALDIES par šo dienu!

•24 martā, 2010 • Komentējiet

Pamodos, diena likās ikdienišķa, bet JŪS padarījāt šo dienu īpašu MAN, paldies Jums par to.
Jūs esat mani labākie cilvēki Pasaulē. Jūtos  nedaudz pieradināta.

nopērc SEV orgasmu.

•23 martā, 2010 • 3 komentāri

Nerātni, nepieklājīgi un citiem nepieņemami dzīvo ne viena vien jaunā dāma. Amorāli? Iespējams. Sievietēm it kā tā nepiedienas. Viņas ir sabiedrības nē, meitenes, kuras nakti pēc nakts izdzīvo mirkļus, mostas svešās gultās un bauda sekundes. Bauda sekundes vīriešu sabiedrībā, spēlējot viņu spēles un padarot tās par savām. Naktīs viņas atvadās no skaidrā prāta, lai baudītu sev tik ļoti amorāli tīkamās izpriecas. Sieviešu sabiedrībā viņas ir nicinātas, starp vīriešiem zākātās un arī dievinātas, tomēr, kad spēlē iesaistās pērkamas sievietes viedokļi dalās.

Pērkamas sievietes vārda vistiešākajā nozīmē pārdod sevi, viņas rīkojas gluži kā pirmās, tikai nopelna vairāk un darbu uz mājām neņem. Nenosodu šīs profesijas pārstāves, darbs visnotaļ interesants noteikti. Zinot ekonomiskos trikus, secinām – ir pieprasījums, ir piedāvājums. Un tomēr, kas bija pirmais – prostitūta vai tās pircējs? Viss sākās ar piedāvājumu vai tomēr pieprasījumu? Sarežģīti, jo gana ticamas ir abas iespējas.

Šaubos vai kādreiz spētu sevi pārdot, bet var gadīties visādi, ir jāmāk tikai tikt ārā citādāk. Piektdienas naktī ar pāris minūšu intervālu mani nopirkt saviem prieciņiem centās divi vīrieši, abi bija ārkārtīgi ieinteresēti un izskatījās gana turīgi. Viņiem nepaveicās, es sevi pārāk ļoti cienu un man ir pārliecība, ka tik īstas baudas ir vairāk baudas, kad mazāk pērkamas. Un tomēr sevi pārdodam mēs visi, tikai katrs citādākā veidā..

Smalki triki, uzspēlētas iejūtīgas sarunas un citi nieki, kuri tik ļoti tīk naivām meitenēm, pāris dzērieni un asi smaidi tām, kuras uzskatos ir brīvākas un vieglākas, vakars kādā bārā, lai tik ļoti gūtu sev kāroto, brutāli nepērkot. Pārāk sarežģīti? Kādēļ gan maksāt par procesu, ja tikpat labi var baudīt vienas nakts attiecības? Mulsinoša situācija. Un vīrietis savās bailēs izvairās no tām, kurām tīk spēlēties, izvēloties vieglāko ceļu – nopirkt –, komerciālās pasaules komerciālie likumi.

Mērcēties lietū tumšās šķērsielās un, piedodiet, mīcīties ar brutāliem večiem. Tā noteikti ir spīdoša nākotnes perspektīva. Sevi pārdot sievietes izvēlas dažādu mērķu mudinātas, dzīves nejēdzīgais humors un bauda savā ziņā būt un dzīvot. Dzīvot skaisti ir jāmāk, ne viena vien no pērkamajām sievietēm un dāmām, kuras svin dzīvi, to māk, apbrīna drīzāk, ne nosodījums. Miesas palaistuves jebkurā gadījumā ir krietni pārākas par prāta palaistuvēm.

OneRepublic

•22 martā, 2010 • Komentējiet

Mierīgais pārdomu vakars kopā ar karstu kafijas krūzi un OneRepublic skaisto mūziciņu fonā. Šķiet, laimei tomēr vajag tik maz.

Esmu galīgi iemīlējusies OneRepublic mūzikā – tieši tik vienkārši. Šī nav kārtējā grupa, kas izdod bezjēdzīgas dziesmas ar atbilstoši  bezjēdzīgiem vārdiem un pārmērīgiem bītiem, pie kuriem kratīties reibumā. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc šī grupa mani tā aizrauj. Interesanti ir tas, ka visi grupas dalībnieki spēlē visus mūzikas instrumentus; viņi nepārtraukti mainās ar instrumentiem un reizēm pat neatceras, kurš kuru instrumentu spēlē konkrētajā dziesmā. Tomēr jāatzīst, ka mani visvairāk piesaista grupas solista Raiena Teddera vokāls. Svarīgi pieminēt, ka viņš ir visu grupas dziesmu autors, turklāt sarakstījis arī tādas pasaulslavenas dziesmas kā „Bleeding Love”, „Halo”, kā arī sadarbojies ar ļoooti daudzām mūzikas zvaigznēm. OneRepublic ir svarīgi radīt kvalitatīvu mūziku un tādas dziesmas, kuras aizrauj un pozitīvi noskaņo cilvēkus. Godīgi sakot, viņiem lieliski izdodas mani noskaņot. (:

Iesaku noklausīties: Secrets, Come Home, Sucker Punch, Trap Door, Lost then Found, Passenger, Good Life.

“This is about affecting people in a positive way. This is about trying to make a difference in people’s lives and hearts the way so many bands and songs did for us.” /Ryan Tedder/

“There are a lot of artists who want to make you shake your ass on the dance floor, but only a handful that connect on a deeper level. I wanted more than just a catchy tune. There’s nothing like a good pop song, but there’s a fine line between accessibility and credibility, and that’s the line I want to walk.” /Ryan Tedder/

Citāts

•21 martā, 2010 • Komentējiet

“…and if you fail 100 times, you don’t just give up. You try for the 101st time…and again… and again… cause it matters how you’re gonna finish.”
/Nick Vujicic/