mēs svinam dzīvi.
•15 martā, 2010 • Komentējiet
Lērums iztukšotu šampanieša pudeļu, augļi izbārstīti uz grīdas un uz grīdas arī kačeres smejoties svin dzīvi, domājot lielas un ne tik lielas domas. :))
pazudināt sevi sajūtās.
•14 martā, 2010 • 2 komentāriNenoliegšu, ilgi domāju par to, kad būšu gatava runāt par Viņu, par trīsām un bailēm mūsu attiecības, kuras patiesībā pat nevarētu saukt par attiecībām, jo tas būtu pārāk pārprotami. Domāju un domāju, un vēl arvien īsti izdomājusi neesmu. Zinu tik vien kā to, ka sajūtas ir mainījušās, iespējams, nav sliktāk. Ir mazāk bikli, bet vairāk pierasti, mazāk interesanti arīdzan. Protams, viss, kas paliek, ir sajūtas, tomēr agrāk vai vēlāk sajūtas pāriet. Un tomēr..
Šodien man ir sajūta, ka par šīm attiecībām drīkst runāt skaļāk. Tajā pašā laikā, ja es censtos ievīt situācijas, sajūtas un ik kripatu notikušā loģiski uztveramos teikumos, man ticētu tikai šizofrēniski muļķi. Pārējie? Tie un, visticamāk, arī Tu pasmietos un vien noteiktu, ka, lūk, šī jaunā dāma vēlos vakaros ir pārlasījusies Rozamundes Pilčeres romānus, jo dzīvē tā it kā nenotiek. Jā, līdz galam jau viss neizvērtās kā pasakā, kā romānā, kā salkanā mīlas stāstā un tas vien tādēļ, ka mūsdienu sabiedrība tāda ārkārtīgi specifiska, vien tādēļ, ka reizēm sajūtas ir smalkākas. Nenoliegšu, šodien arī man gribas teikt, ka dzīvē tā nenotiek, mazāk ticu notikušajam, sajūtām un pārdzīvotajam.
Nepazīt kādu un tajā pašā laikā just Viņu tik ļoti tuvu sev. Nedrīkst. Skaisti un sasodīti biedējoši, biedējošas domas, biedējošs it viss. Iespējams, tikai pārlieku baidos. Un tomēr.. Tāpat kā pēc ziemas kupenām nāk atkusnis pavasarī, arī cilvēki ar laiku pāriet. Protams, atkusnis salīdzinājumā nekad nav tik sāpīgs. Man riebjas, ka mani tas uztrauc, man riebj, ka tik izcili mani domīši aplauž saules starus. Neviļus pavisam drīz man sāks trūkt D vitamīna, jo nav smaidu saules, tās ir mazāk. Gluži kā miljoni atkarību, smaidu saule ir kā kārtējā nikotīna deva, kuru gribētos saņemt arvien lielākās porcijās.
Sasodīts, es negribu neko no tā visa, kas ir bijis, neko. Es gribu tikai pāris soļus uz priekšu, lai nav tik sāpīgi kā tagad, lai nav pagājušā tik ļoti blakus un lai nav tik tuvu un reizē tālu it visa, kas ik vakaru pirms gulētiešanas ieskrāpējas ar tīši uzasinātu dakšiņu. Šovakar man sāp tā bezgala patiesi un smeldzīgi. Šovakar es sēžu uz palodzes pie atvērtā loga un cenšos nosaldēt sāpi, neizdodas – tā ir daudz aukstumizturīgāka kā es.
Ik sīkums ietekmē mūsu ikdienu, reizumis maina līdz nepazīšanai, bet Viņš ne mazākajā mērā nebija sīkums, arvien tāds nav. Jā, esmu apmaldījusies. Apmaldījusies sevī vairāk kā jebkad agrāk, bailes nomāc nožēlojamības sajūta. Sasodīts, man ir sajūta, ka lēnām pazudinu sevi.
Es Tevi tik ļoti lūdzu, izrauj sāpi no manis, lūdzu.
Es tik ļoti gribu smaidīt īstu smaidu.
apstājies
•13 martā, 2010 • 3 komentāriAtrodi laiku ikdienas steigā, lai apstātos, paceltu acis un ieraudzītu neatkārtojamus brīnumus sev apkārt! Iegrimstot pelēkajā dzīves rutīnā, Tu neievēro miljoniem sīku, apburošu lietu, kurām tādejādi Tu neesi devis iespēju piedzimt Tavās acīs, Tavā prātā un Tavā sirdī… Apstājies! Pasaki Nē rutīnai! Ļaujies dzīvei!
melleņkrāsas brille.
•11 martā, 2010 • KomentējietUzliec uz acīm mazo, melleņkrāsas brilli, aizkabini aiz ausīm un skaties uz dzīvi, redzot to, ko vēlies redzēt. Tam tīrajam skatienam pēdējā laikā dūmaka priekšā, kas patiesumam liek acīs kost. Izdzīvo savu dzīvi kā vēlies. Esi smieklīgs, bet laimīgs optimists ar gaišo ikdienas domu. TEV tava dzīve, ne blakussēdētājam trolejbusā. Un kas, ja citi pasmejas? TEV krūtīs laba jūtiņa, labāka nekā nožēlojamam pesimistam un samākslotam reālistam, bet citam prieciņš. Nebūsi jau cirka āksts, ja vien nēesi augstās skolās par tādu mācījies. Tava ikdiena un tava rutīna būs tāda kādu izvēlēsies, tāda kādu izdzīvosi. Tikai pozitīvāku skatu uz dzīvi..
Zini? Gribētos man ar optimismu kādu vakaru patērzēt, bet nemāku un, iespējams, arī nevajag. Bet. Būtu jauki. Vakaros man labāk tīk sajust vasaras tveici pēc lietus, staigājot pa mazām ieliņām, kur vien retā laterna deg, un nedaudz aizsmakušā balsī izrunājot sirdssāpi ar runājamo cilvēceni. Bet. Nav nozīmes vai liktenis lutinās, vien jāskatās ar ačtelēm tā kā sirsniņai gribas. Iespējams, izdosies saskatīt drūmākajā pesimistā to možo un dzīvespriecīgo optimista kripatu. Bet. Nemelo sev un neizliecies priekš citiem, esi patiess līdz galam, tik patiess, ka patiesums, tiekot ar savu dūmaku aiz brillēm, nekož acīs. Zini? MAN jau sen patiesība acīs nerieš asaras, tās tur sadzīvo vien skumja un omas stādīto sīpolu daudzās kārtas. Zini? Vajag vien vienu, garu telefonsarunu un pavisam citādāka jūtiņa krūtīs. Patiesa un skaista. Vēl dūms, klausoties pilsētas svētdienas mierā, un dzīvei gaišāka skaņa.
19.o7.2oo9.
pavasaris ieslēgts
•10 martā, 2010 • KomentējietVinnijs Pūks jautāja Sivēnam: Kas šodien pa dienu?
Sivēns atbildēja: Šodiena.
Vinnijs nopriecājās: Šodiena ir mana mīļākā diena!
Īstenībā, Vinnijs Pūks ne tikai ļoti daudz filozofē, bet arī izvairās no liekvārdības, saglabājot sev raksturīgo vienkāršotību. Jāatzīst, ka man katra diena nav mīļākā diena, bet gribētos jau.
Šodien ārā pavasaris, pamanīji?
vientuļas brīvības valdzinājums.
•7 martā, 2010 • KomentējietSajūsminoties par brīžiem, niekiem un sajūtām kopumā, es mācos dzīvot. Vien retās lietas ceļu augstāk par citām, bet tās, kuras celtas augstāk, aizsniegt, nepaceļoties pirkstgalos, citiem ir liegts. Dzīvot pārdesmit milimetrus augstāk, sajūsminoties par it visu šķietami burvīgo, pat pelēcīgo, kas ir tik neaprakstāmi brīnišķīgs, un lērumu izjūtu, no kurām citi vairās. Vientulība, tukša telpa, brīva brīvība ir savā ziņā baudījums.
Atverot savas istabas durvis, man tik ļoti tīk sajust kafijas aromātu, ko caurvij vaniļas aromātisko sveču burvība un tikpat ļoti man tīk ziemīgais gaiss, kad krūtīs iemitinās ledusaukstais vēsums. Tik vien kā sīkumi, tik vien kā nieki, kas rada burvīgas sajūtas, caur šīm sajūtām reibinoša vientulība – skaista esība. Stundām ilgi varu darīt neko, domāt un klausīties mūzikā, bēdāties par gana priecīgām lietām un lēnām jukt prātā, meklēt sevi un atkal apmaldīties. Nenoliegšu, reizēm šķiet, ka prātīgāk būtu ļauties virspusībai, bet man nav ne tādas mākas, ne vēlēšanās dzīvot citiem tik raksturīgo dzīvi. Ik stunda un ik sekundes simtā daļa rit apzinoties un atgādinot par burvību, kurai jānotic atkal un atkal.
Zini? Man patīk tā vieglā sajūta, kad telpa pieder man vienai, es to novērtēju. Nenoliegšu man tīk pilsētas troksnis un ļaužu pūļi, Grēcinieku ielas pretimnācēji ar pesimistiski samākslotajiem smaidiem arīdzan, bet tos pārdesmit kvadrātmetrus man īpaši tīk baudīt vienatnē, nelaist tuvu klāt nevienu, kurš sagandētu vaniļas aromāta noskaņu. Jāsaka, man nav neviena, kuru noteikumiem un kaprīzēm man būtu jāpakļaujas, protams, labākai saskaņai kompromisi un viedokļu uzklausīšana, kas tikai nedaudz ierobežo. Brīvā telpa bez nožogojumiem un rāmjiem ir tik ļoti tīkama tāda, kāda tā ir – brīva. Savā ziņā vientuļa? Iespējams. Atzīšos, nemāku atbildēt. Man ir mani cilvēki, mana ģimene, kaķis un suns arīdzan, un vēl arī lietas, kas man tik ļoti tīk. Ja šī ir vientulība, tad es nebaidos mirt vientuļa. Jā, man nav taureņu un lielās loves, mani cilvēki un mana ģimene, un dzīvnieči reizēm mani aizmirst jebšu drīzāk nogurst no manis, bet tik un tā man paliek smaidi. Un tomēr neviļus aizdomājos, kurā brīdī gan vecās atraitnes saprot, ka ir vientuļas? Kad dzīvojamajā istabā ir vairāk par pieciem kaķiem, ciemiņi nāk reti un reizi pus gadā ciemos ierodas mazbērni? Mazāk tīkamajos brīžos, kad, ejot augšup pa trepēm, paliek slikti ap sirdi un ir baile iet dzīvoklī, jo ja nu gadienā kas, neviens to nezinās, jebšu brīdī, kad tik ļoti brīvā telpa mudina ierasties šizofrēnisku viesi – sevi pašu? Un tādā gadījumā šizofrēniķiem maz kādreiz ir līdz galam īsta vientulība, brīvība? Sarežģīti.
Varbūt pat tajā visā ir sava burvība, nedaudz vientuļas brīvības valdzinājuma, nedaudz mākslinieciskas klusuma skaņas. Mums katram, taču vajag laiku sev un tikai sev, savu vientulību. Un kurš noteiks brīdi, kad tās ir par daudz? Kad vientulība, kas ir vitāli nepieciešama, kļūst par vientulību, kas lēni nogalina? Patiesi sarežģīti. Atbildi man, lūdzu.
Inspiration Catcher
Delight Catcher.
Romance Catcher
Passion Catcher
Life Catchers 
svaigumi