sajūtu neprāts

•6 martā, 2010 • Komentējiet

Sajūta, ka vēl tik tikko bija agrs rīts, kad pamodos Sum 41 – With you pavadījumā un ar mokām cēlos ārā no siltās, saldsapņainās gultas, lai dotos šīs dienas gaitās. Jā, pārsteigumiem bagāta un aizraujoša bija šī diena kā pirmie soļi pretī kam jaunam, nebijušam. Un nepamet Tā sajūta. Tu zini To sajūtu. Tu ieelpo un pēkšņi sajūti, ka esi tieši tur, kur Tev jābūt, viss būs kārtībā un tas nav tā, kā reizēm, kad Tu savā prātā simtiem reižu atkārto „viss būs labi, viss nokārtosies”, cerībā, ka beidzot tam noticēsi, bet Tu patiešām to sajūti. Ieelpa. Patīkama taureņu sajūta pakrūtē. Jā, Tu esi uz pareizā ceļa. Vajag tikai klausīt sirdij, kaut arī prāts kliedz pretī, ka tas ir neprāts. Galvenā atziņa, kuru esmu paturējusi prātā vienmēr – dari to, kas Tev sagādā prieku! Vienmēr jābūt atvērtiem jauniem izaicinājumiem un trakām idejām, lai izbaudītu katru mirkli; lai katra diena būtu nodzīvota bez jebkādas nožēlas. Šī ir viena no tām dienām, kad pagūts izdarīt tik daudz, pabūts šeit, tur un vēl mazliet tur, satikti tik daždažādi cilvēki un diena izbaudīta pilnībā. Mana lielākā aizraušanās ir dzīves baudīšana, īsta dzīvošana ar patīkamām sajūtām, nevis tikai eksistēšana.

Tev ir dota šī diena. Izbaudi to! Šodienas īpašais piedāvājums:  izdari to, ko vienmēr esi vēlējies izdarīt, bet neesi saņēmis drosmi!

Publicēts `gadās

vējā

•4 martā, 2010 • Komentējiet

Pavasaris.

Pār ziediem pielietām sapņu pļavām lido tauriņi. Dzelteni. Bārstīdamilaimes putekļus. Ābeles baltajos ziedos nepamanīts iezogas vējš. Pieķerts tas bēg, deju virpulī ieraujot samtainās ziedlapiņas.

Viņa stāv iepretim vecajai liepai, kuras sānos saredzama blāva,izgrebta sirds. Saulesstars viņas sejā iezīmē platu smaidu, un acīs atspīd debeszila burvība.

Tur viņš nāk. Mazliet aizelsies.

Apskāviens.

Viņiem liekas, ka zeme zem kājām pazūd, ka viņi ir viens vesels un lido līdzi cīruļiem, kas kā apreibuši paceļas augstu debesīs, līksmi trallinot.

Mūžīguma sajūta.

Pastaigas. Rotaļas. Dziesmu bungas. Skūpsti. Ziedi. apskāvieni. Nebeidzamas sarunas. Mulsums. Laime. Nerealitāte. Tauriņu dejas. Sirdis. Rozā. Viņš. Viņa.

Es Tevi mīlu.

Realitāte sajaukusies ar sapņiem. Nu jau sapnis ir realitāte vai nu jau šķiet, ka tāds visu laiku tas ir bijis…

Vecā liepa stalti izslējusies. No pumpuriem pretī saulei raugās leknas lapas.

Sirds formā.

To ir tik daudz. Vējš notriec vienu, otru, trešo…Zemē ietriec. Viņa pietupjas un paceļ vienu no tām.

Samīdīta, netīra.

Viņa apsēžas uz soliņa, zem kokiem. No debesīm norit pa retai ietus lāsei.

Viņš kavē.

Bezizteiksmīgs acu skatiens. Bailīgs vēsu roku pieskāriens. Nesmaida. Viņa seja cenšas nepateikt neko. asaras. Salūzt. Skumjas. Jautājumi bez atbildēm. Laikam…pēdējais apskāviens.

Pār viņas kaklu kā bez dzīvības slīd lietus lāses, līdz pazūd jau mitrajā apģērbā. Bet viņa to nejūt.

Viss.

Lietus gāzes un vēja vērpetes. Tumšs. Gaišs. Zibens.

Gaišs !

Vecā liepa guļ zemē, nežēlīgi uz pusēm pārlauzta. Sirsniņlapas, liekas, vēl cenšas ievilkt pēc pēdējās pavasara elpas.

Sirds!

Arī to zibens pārplēsis uz pusēm. Bet viņa tā arī nekad tai nebija pienākusi tuvāk. Varbūt, ka tā bija grebta aiz sāpēm. Liepai noteikti sāpēja. Un viņas mīlestības koks ir lauzto siržu koks…

Ar liegu kustību noglāsta viņas matus, izpūzdams no tiem pēdējo pieneņpūku, kas tajos palikusi no pavasara…

Viņas trauslā smalkā roka instinktīvi izstiepās un maigi satvēra to plaukstā.

Viņa vēlējās vēl to izbaudīt. Tā bija tik pat trausla un viegli ievainojama kā viņa. Bet tvēriens to nebija pat saburzījis.

Viņai bija tikai viena vēlēšanās.

Aizverot acis, viņa spēja sevi sajust tik pat vieglu, bezspēcīgu, nogurušu…

Gaiss smaržoja pēc upju nebeidzamām straumēm, piparmētrām un…

Vējš izrāva pieneņpūku no meitenes vēsās plaukstas, kas nedrošā tvērienā metās tagad tai pakaļ.

Par vēlu.


Publicēts `dvēseles kripatas

manas laimes gabaliņi

•3 martā, 2010 • Komentējiet

manas laimes gabaliņi

Plaša, mājīga viesistaba, divi mīkstie krēsli, liels dīvāns, pietiekoši liels negaidītu ciemiņu izguldīšanai, krietni pulēts un atkal lakots galds, varens skapis visas sienas garumā, pretējā istabas stūrī datora galds un mazs naktsgaldiņš, kas šajā istabā vispār ne pa ķeksi. Veselu mūžību pārdzīvojušais tepiķis ar savu ne visai patīkamo smaržu un gludekļa atstāto nospiedumu, rotā silti brūnajās krāsās ievīto istabu. Daudzas pēdiņas minušas putekļaino grīdu un piedzīvojušas to ar koķetiem, citreiz pavisam nemanāmiem, taču vienmēr sajūtamiem smiekliem, bet , tomēr , tā palikusi ar savu tik mierīgo gaisotni. Šķiet, viegli siltās sienas piesūkušās omes cepto ēdienu smaržu pilnas un vēl joprojām atgādina par mazo roķeļu atstātajiem pieskārieniem.

Cauri simtiem kritienus pārdzīvojušajām tumbām atskan „ Girl is a snake ” atslābinot ikvienu manu nervu šūnu. Vēroju vakara saules starus, kas iespītējot puspievērtajiem aizkariem, rada gaismas rotaļu manos matos. Trūkst tikai karstas, bet, ne tik ļoti, kā parasti dod ciemiņiem, tādas, lai dzerot neapdedzinātos, tējas, zaļās tējas, ar vasarā sadabūto medu, nedaudz salduma gabaliņa un skapītī paslēptās vīraka smaržas. Miers. Tik ļoti neierastais miers mani tur aiz rokas, cerot neatlaist trīcošos pirkstu galus, kā zinādams, ka atkal skriešu un pametīšu. Velti. Šodien esmu cita, ne tā, ko tas pazinis tik ilgi. Jā, tas patiesi bija ilgi, un rīt turpināsies, tomēr šodien būšu cita, vēl neatklāta, neviena piesavināta un izmācīta, klusībā valdzinoša sev…

Kaut kur, agrāk vienmēr piedzīvotās istabas stūrī, paslēpšu savu aicinājums pēc šodienas, varbūt tam paslīdēs kāja un šodiena atgriezīsies. Cerams. Bet tad gan, citādāk, lūdzu. Kaut kripatiņu labāk. Lai pazaudētā sajūta paņem, un nekad neatgriež manī mītošo nejēgu. Un nākošajā šodienā būsiet arī jūs. Neuztraucieties, te pietiks vietas visiem, tāpēc jau tas nejēdzīgi lielais dīvāns, un vienmēr drēbēm izmētātie krēsli, sānis izvietoti galdam, uz kura, manu bērnības ziņkārību izturējušā, stikla traukā, pataupīti mazie laimes gabaliņi. Jā, es gaidīšu citādāku šodienu, gaidīšu mazliet egoistiski, nenožēlojot neveiksmi, un sildīšu jums aukstu ūdeni karstai tējai, kas katru dienu ilgosies, uz pulētā galdiņa, tajā pašā mierpilnajā istabā, blakus saldajiem, Manas laimes gabaliņiem .

Publicēts `domas un prātojumi

zaļie cilvēciņi dzīvo ilgāk

•2 martā, 2010 • Komentējiet

Zaļi cilvēciņi dzīvo ilgāk

Publicēts `glīšķēpas

bikla iepazīšanās.

•1 martā, 2010 • 2 komentāri

Labvakar, labrīt jebšu tomēr labdien Tev, kurš maldoties atdūries šeit, kurš meklē to, kā te nemaz vēl nav, bet būs un būs pavisam drīz, būs ar gariem un paplašinātiem teikumiem, ar domām un prātojumiem, ar laimes šabloniem un atgriezumiem, ar smeldzīgām sāpēm, ar ikdienišķu skaistumu.

Iepazīsimies – LIFE CATCHERS – piecas burvīgas dāmas, apburošas sievietes, jautras un aizrautīgi trakas meitenes, kuras ķer ik sekundi savas krāšņās dzīves pat pelēcīgākajā ikdienas pēcpusdienā.

Aiz loga jau tikpat kā pavasaris un gaisā jau jūtamas tuvojošās pārmaiņas. Jā, vēl mazlietiņ un viss būs pavisam citādi. Tā patīkamā, kņudošā sajūta un traki daudz cerību, bet tik ļoti, ļoti negribas sabīties tieši pirms lēciena nezināmajā. Kad apkārt viss mainās, draudzība un atmiņas nekur nepazūd, tikai atmetot bailes varam būt patiesi brīvas. Draudzība ir izpletnis, kas kritienā būs Tev cieši klāt, palīdzēs nostāties pašam uz savām kājām un iemācīs izbaudīt katru mirkli. Kačeres ir izpletnis, kas atgādinās – izbaudi lēcienu! Kačeres ir uzdrošināšanās pacelties pirkstgalos un nostāvēt, nezaudēt līdzsvaru un reizē justies ērti jebšu vienkārši dzīvot skaisti. Dzīvot tik sasodīti tīkami un brīvi, zinot, ka esi starp saviem cilvēkiem, kuri jau pirms to sapratīsi tu pats, zinās, ka puantes pārlieku spiež un krītot, būs jāķer. Neapmaldīties un novērtēt, zināt un sajust, būt.

Nekautrējies uzaicināt mūs uz tēju, nekautrējies mūs iepazīt, nekautrējies lasīt rindiņu pēc rindiņas un skaļi teikt visu, kas uz sirds.

Publicēts `gadās

Next Entries »