Life Catchers

It`s sad when someone you know becomes someone you knew. When you can walk right past someone like they were never a big part of your life. How you used to be able to talk for hours and how now, you can barely even look at them.

TIMES CHANGE, BUT CHANGES TELL US WHO WE ARE.

/ Henry Rollins /

Piekrīti?

Publicēts `domas un prātojumi

Things have changed – ar tādiem vārdiem sākās mans gads. Lietas nebūt nestāv uz vietas, viss turpina mainīties un šobrīd man pašai jau atkal ir jāatbild sev uz jautājumu kā dzīvot. It kā tik ļoti gribētos, lai kāds paņem aiz rokas un paved nostāk, salabo mani, un tomēr reizē tas ir tas, ko tik ļoti nevēlos. Baidos no realitātes, kas citu acīm lūkota ir skaudra, iespējams, pat nicīga skatiena pelnīta. Izpriecas, skaļa mūzika un trakulīga jautrība ir mana pēdējā laika lielā mīlestība. Nedrīkstētu tā būt, jo ir tik daudz citu it kā prioritāšu un tomēr, esot nedaudz nihiliste, es sliecos uz baudkāru egoismu sev.

Dzīvot, tīksminoties par ik sekundi un skaisti baudot, man šķiet tīkamāk kā ļauties citu greizajiem standartiem un absurdajām normām, tāpēc lēni padodos hedonisma idejas vilinošajam valdzinājumam. Patīkamas sajūtas un izjūtas, reizē baudas, kuras pieradina gluži kā cilvēki, kā atkarības, kuras sagādā baudu, nedaudz lielāku un kripatu citādāku atkarību. Tiecos ik mirkli baudīt kā ik rīta melno kafiju, nepieklājīgi skaļi skanot sasodīti tīkamai mūziciņai, jo mūzika un buljonkrūzes kafija ir manas atkarības, manas baudas. Baudīt mirkļus, neīgņoties par lietavām un īgniem pretimnācējiem, lēkāt pa peļķēm un uzsmaidīt nīgrajiem, baudīt mirkli, būt mazliet hedonistei – tik viegli gribētos arī turpmāk raudzīties pat drūmi ikdienišķajā.

Gudrās grāmatās rakstīts, ka hedonisms ir ētikas virziens, kas par svarīgāko cilvēka dzīvē uzskata gūt baudu un izvairīties no ciešanām, liekot šo mērķi par galveno virzošo spēku cilvēka dzīvē, kā arī baudu atzīst par cilvēka darbības pamatmotīvu un uzvedības kritēriju. Hedonismam raksturīga ne vien tieksme pēc baudas, bet arīdzan individuālisms un nihilisms, kas ir, sabiedrībā vispārpieņemto normu neatzīšana. Hedonisms liek apzināties laimi kā baudu. Katram laime ir kas cits, bet katra laimē ir kripata baudas, tātad laime ir savā ziņā bauda. Bauda ir smagākā no narkotikām un par to, cik kaitīga mums katram un mūsu dvēselēm tā ir, nosakām mēs paši.

Dzīvot mirklim un dzīvot šodienai, baudīt. Nebūt nedomāju tikai par ķermeniskajām baudām, runa ir nedaudz vairāk par to kā dzīvot skaisti. Gudrs domātājs Aristips mudina saprast, ka bauda attiecas tikai uz tagadni, jo pagātnē baudas nav. Un tomēr pagātnē paliek atmiņas, reizēm veldzēties atmiņās ir ne mazāka bauda kā reiz, kad piedzīvotas un rakstītas šīs atmiņas. Hedonisms ir it kā uzskats, kas paredz cilvēka tiesības uz neierobežotu baudu, citi teiktu uz amorālismu. Jā, nedaudz arī amorālismu, jo baudai nav konkrētu standartu, ikvienam tā ir citāda. Kāds teiks, ka dzīvot ar baudu ir izlaidība, tā dzīvo vien izvirtušie. Muļķības. Ne visam vienmēr jābūt vulgāram, reizēm bauda var būt tiklāka par nevainīgu skatienu. Bauda ir sajūta, kaut kas īpašs, kas sevī ietver prieku un apmierinātību, vieglu iemīlēšanās taureņu sajūtu un garšas kārpiņu kuteklību.

Dzīvo skaisti, dzīvo baudot – skaisti baudot!

Publicēts `domas un prātojumi

Šovakar man gribas atkal pasapņot. Mājās ir miers, jo mazais brālis jau čuč, aiz loga nebeidz rimties lietavas, un es atkal atrodos kaut kur augstu virs zemes. Patīk man lidināties pa mākoņiem. Tik ļoti bieži varu vienkārši sēdēt  un domāt. Pat stundām ilgi domāt par pilnīgi jebko. Iztēloties notikumus, cilvēkus, situācijas, lietas, procesus. Šķiet, manai fantāzijai nav robežu. Manā galvā dažreiz ir tāds juceklis, ka pati vairs neko nesaprotu. Es vienkārši domāju. Domāju ļoti daudz. Bieži arī par pilnīgi bezjēdzīgām lietām, notikumiem. Izsapņoju  dzīvi citādā gaismā. Daudzkārt šīs domas mani tā pārņem, ka ir grūti atkal nolaisties uz zemes. Zinu, daudzi nosodoši teiks, ka ir jādzīvo realitātē nevis sapņos. Jā, es piekrītu, un zinu, ka tam nav citas jēgas, kā vien iztēles nodarbināšana. Bet man tīk pasapņot. Un man domāt, ka tas nebūt nav nekas slikts.

Nereti es prātoju par to, kā būtu, ja būtu. Mēģinu iztēloties savu dzīvi citādu. Kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu tā, kas esmu, neatrastos tur, kur es esmu? Cenšoties rast atbildi uz šo jautājumu, es saprotu, ka, taisnību sakot, nemaz nevēlos, lai mana dzīve būtu citāda. Šādi neprātīgi sapņi un ilūzijas palīdz man saprast to, kas es esmu patiesībā. Un kāpēc esmu. Ir pat grūti iztēloties sevi par kādu citu. Un nemaz arī nevajag. Es priecājos, ka esmu tieši tā, kas esmu. Jā, iespējams, es vēlētos, lai man būtu vairāk naudas, vairāk iespēju līdz ar to. Bet ne jau naudā ir laime. Es esmu laimīga tieši šeit un tagad. Laimīga ar saviem cilvēkiem. Tieši pateicoties viņiem,  Es esmu Es. Ja mana dzīve būtu citāda, tad arī es būtu citāda. Man nebūtu Manu cilvēku, manu notikumu, man nebūtu nekā no šī visa…  Bet ir laiks reiz nolaisties uz zemes – Es esmu Es, un to izmainīt nav iespējams! Es esmu  es pati, vienīgā tāda uz pasaules. Un, ziniet? Lepojos ar to.

Publicēts `domas un prātojumi