Life Catchers

Šķirstot melno piezīmju blociņu ar zīmīgiem ierakstiem un zināmiem hronoloģiskiem pierakstiem, ir tīkami atminēties notikumus, runas un darbus, un baudas. Uzburt atmiņā naktis, kad skaistās debesīs skaitītas zvaigznes, bet par tādām naktīm vēl jo skaistāk ir atminēties burvīgus rītus ar tūkstošreiz skaistākām debesīm kā reiz naktīs piedzīvotajām.

Reiz, smēķējot kādā drēgnā vēlīna rudens vakarā, Viņas Tauriņu Lidlauks pajautāja, ko nozīmējot smīns Viņas sejā. Šis ziņkārīgais jautājums bija sākums vienam no atmiņu uzplaiksnījumiem, no stāstiem. Lai arī salkani dažkārt ir Viņas stāsti, tie retu reizi stāstāmi pie rūgtas kafijas tases vai glāzes smalka sarkanvīna. Viņa neliedzās atbildes un stāstīja par Parīzi, uz kuru kaismīgi gribētu doties, tomēr melot Tauriņu Lidlaukam Viņa nespēja un vārdu pa vārdam Viņa sāka šķetināt padebešu stāstu burvību.

Izrādās Viņa nekad dzīvē nav bijusi Parīzē un īsti nemaz nav vēlējusies tur nokļūt, bet kādā rītā gaužām saviļņojošas sajūtas viesa Viņā apjukumu – Viņu tika pārņēmusi sajūta, ka netīši Viņa būtu nokļuvusi Parīzē agrā pavasarī. Absurds visaugstākajā mērā, centieni nomākt nejēdzīgās jūtas un piedzīvots fiasko, ļaujoties tām. Sajūtās Rīga līdzinājās Parīzei, Brīvības piemineklis Eifeļa tornim un atvasara – agrīnam pavasarim. Šajā telpā un laikā Viņa un netīši sastaptais jauneklis ieņēma absurdās sirrealitētes aktieru lomas. Nebūs pārspīlēts, ja ļaušos teikt, ka Viņu aktiermeistarība būtu spējusi kalpot par jebkuras romantiskākās filmas noslēguma ainu. Virknējot vārdu pēc vārda, viegli iereibušā balsī Viņa turpināja savu atmiņu izklāstu, atklājot tik vien kā daļu burvības, kas rūpīgi glabāta noslēpumā kā dārgums.

Mājupceļš tika aizvadīts biklu un nevainīgu sarunu piesātināts, neveiklu smaidu un skaistu piezīmju bagātināts līdz brīdim, kad Viņš vairs nenoturējās. Viņš, paņēmis Viņu aiz rokas, pavadīja Viņu vēl pāris soļus tālāk. Viņš pasmaidīja un norādīja uz debesīm, kuras agrajā rīta stundā rotājās neticami sārtos toņos. Viņa spēja vien smaidīt sapņainām acīm un aizmirsties, nespējot noticēt burvībai. Viņš uzdrošinājās Viņu neviļus noskūpstīt, tajā brīdī satrīsējās Viņas ceļi un ar vienu skūpstu Viņai vairs nešķita gana. Viņi skūpstījās ilgi, Viņa bija pastiepusies pirkstgalos un lēnām kusa Viņa skavās. Savādi un savā ziņā nepieņemami, ja vēršam uzmanību uz to, ka Viņas sirds jau mēnešus trīs bija nelaimīgas mīlestības pārņemta. Viņa modās ar domu par Viņu un tāpat aizvēra acis pirms miega – ar domu par Viņu. Un tomēr tajā burvīgajā atvasaras rītā Viņa vismazāk domāja par savu nelaimīgo iemīlēšanos. Viņa teju juta taureņus pakrūtē – taureņus, par kuru eksistenci viņa jau sen kā bija aizmirsusi. Tajā pašā laikā Viņi zināja, ka netiksies un naktī piedzīvotajam nesekos nekas vairāk, jo neviens nepieļaus vairāk par sagadīšanās skūpstiem. Viņu skūpsti un smaidi palaisti pa vējam, kalpoja par atvadām.

Publicēts `pikantumi

Ir sievietes, kuras pērk kurpes un somiņas un ir tādas, kuras pērk skaistu apakšveļu un labāk par ne reizi nelietojamiem drēbju gabaliem izbauda skūpstīšanos. Skūpsti ir saziņa, daudzkārt jutekliskāka par nobružātiem vārdiem un jēlām standarta frāzēm. Un starp tādām sievietēm un skūpstiem ir tādas sievietes kā Viņa..

Viņa ir dāma, kura apmeklē apšaubāmas iestādes, viņa nepārdod sevi, tikai savu dvēseli atdod par velti tiem, kuriem tā nemaz nav vajadzīga. Ik vakaru viņa malko vīnu, brendiju vai jebko, kas vakarā ir pa rokai, reizumis iedzerot arī no rīta, lai diena veiksmīgāka. Viņa netic, ka varētu izlekt no karuseļa, kurā aizkavējusies pārlieku ilgi, jo viņai nav dūšas un prāta ne tik. Viņa ir gļēva un reizē pārgalvīga, iespējams, drīkstētu pat teikt dumja, bet tas nebūtu precīzi, jo izteikties viņa māk gudri, viņai pat ir ko teikt, tikai rīcības tādas aplamas. Viņai it kā tā nepiedien – it kā.

Agrās rīta stundās reizi pa reizei padzīvojušas sievas un pieredzējuši vīrieši uzlūko Viņu ar viegli nosodošu skatienu, jo Viņa neslēpj acis no pretimnācējiem Grēcinieku ielā. Viņa veras ikvienā ar vieglu smīnu, atminoties piedzīvotās baudas un neviens nemin lētus gultas priekus, reizumis par seksuālām baudām tīkamākas ir tādas, kas ietvērušas tik vien kā pāris glāzes vīna un līdz sirds dziļumiem aizsteigušās sarunas. Tik vien kā nieka pieskārienus, kas pārtop pavedinošā spēlē, kurai viņa tik sekunžu simtdaļās ļāvusies..

Ļauties flirtam un biklām baudas spēlēm, uzdrošināties.. Šeit mirklis tīkamām atmiņām par piedzīvotajiem skūpstiem un noskaņām, burvībām un īpatnībām, katrs skūpsts bijis citādi īpašs, katrs skūpstītājs un skūpstītāja nesalīdzināmi atšķirīgi savā skūpstīšanās manierē. Šajā vakarā, Viņai domājot par reiz gaisušo, vairs nav nozīmes stundām un laikam kā tādām, šajā vakarā Viņas atmiņā vīd neiedomājami neprātīga nakts un par to vēl neprātīgākais rīts. Augusta pēdējās piektdienas rītā Viņa iepazina Vīrieti Pieredzējušo, gadus 20 vecāku par viņu pašu, simpātisku un spēcīgu, ar tēviņa tvērienu, izklausās varbūt mazāk pieklājīgi, bet naktīs pieklājība Viņai nepiemīt, ne tā (?) un Viņa drīkst tā izteikties pavisam noteikti. Viņa, protams, noklusēs to, cik tīkami jutās viņa rokās, cik mulsinoši viņi jutās saņemot ūdens šalti pār savām galvām astoņos no rīta Kalēju ielā, gluži kā filmā „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Neviens stāstnieks nestāstīs arī par to kā Viņa koķetēja un nakšņoja – drīzāk pārlaida rītu – pie viņa un kā padsmitnieki, lavoties uz mitekli, kāpņutelpā netīši uzskrēja kaimiņienei, Viņa mulstot un skūpstot viņu paslēpās viņa azotē. Torīt nenotika nekas vairāk, nekas intīmāks par skūpstiem, jo skūpsti jau ir tā īstākā intimitāte, visīstākā bauda skūpstu kolekcionārei.

Šodien Viņa ik pa laikam atminās skūpstus kā stāstus un kailo patiesību, kas piedzīvota. Jāsaka, kailums jau sen kā viņu nemulsina. Un tomēr.. Izrādās viņa joprojām mulst, joprojām muļķīgi smīn un joprojām uzvedas dumjāk par dumju, kad runa ir par īpašo vīrieti un tas nav nedz Vīrietis Pieredzējušais, nedz Vīrietis Aplamais, īpašais vīrietis daudzkārt īpašāku vietu ir iemantojis, ja ne sirdī, tad prātā noteikti. Viņa, patiesi Viņa vēl arvien mulst un apkauno sevi kā vien spēdama, kad sarunās pavīd piezīmes par šo absurdo vīrieti, kurš kavē viņas prātu pieņemt saprātīgus lēmumus un tomēr burvība ir ik sekunde šī mulsuma.

Viņa ir amorāla un tas nebūt Viņu nemulsina, viņa pavedina vīriešus un nebaidās viņus izmantot, ne ar ļaunu un ne ar viltu, protams, augstais ierocis šeit ir smaids. Koķeti smiekli un vienas nakts baudas – piedzīvojumi pēc piedzīvojumiem. Vienīgi.. Viņai netīk šos aplaimotos atpazīt dienasgaismā, jo dienās viņa ir tikumīga un vairs nevar ļauties spēlēm, jābūt biklai un trauslai, jābūt viegli pacilātai un domu neaizņemtai – tādai, kāda iederas starp cilvēkiem, neraisot liekus jautājumus.

Ik pa laikam kāds uzdrošinās Viņai atgādināt – tikai nepagrimsti – muļķīgi, ka tas jau sen kā noticis. Un nemaz jau nav tik slikti, viņa prāto, jo ir skaisti, ja vienīgi neskaita to, ka dzīves svinēšana pārvērtusies par ikdienišķu un viegli nožēlojamu rutīnu. Šajā brīdī, rutīnā ieslīgušie, ir neizpratnē, bet dzīves baudītāji pasmīn, jo zina par kādiem piedzīvojumiem ir runa – ne tik tikliem un blāviem, ne vienmēr spilgtiem un tomēr košiem.

Viņas dzīve ir tik vien kā apmāns. Viņa māna pati sevi un nebīstas būt līdz nelabumam atklāta savās domās un darbos. Viņas skatiens nav aizplīvurots, bikls un rotaļīgs tik. Šī sieviete spēlējas ar ēnām un pagaidām Viņai ir arī dvēsele, šobrīd tā cenšas sasniegt baudas virsotnes, bet pavisam drīz tai būs gana un Viņa paliks viena. Mainīsies it viss, tad Viņa būs sieviete, kuru nīst ne tikai konkurentes, bet arī vīrieši, kurus Viņa reizi pa reizei būs satikusi un satiekot baudījusi. Tik egoistiskus personāžus neaizmirst, tos ar smeldzīgām skumjām un neapmierinātību atminas vēl ilgi pēc to aiziešanas, bet atminās, jo aizmirst neuzdrīkstas un Viņa to lieliski zina. Un svarīgākais jau ir tas, ka ir kāds, kurš atminas..

Paņem viņu aiz rokas un paved, aizved tālu prom no visa tik ierastā, atgādini Viņai kā reiz bijis, jo arī Viņa reiz bija citāda – dienās uzvilktā absurdā maska kādreiz bija patiesība.

Publicēts `pikantumi