sagadīšanās skūpsti.

•4 decembrī, 2010 • Komentējiet

Šķirstot melno piezīmju blociņu ar zīmīgiem ierakstiem un zināmiem hronoloģiskiem pierakstiem, ir tīkami atminēties notikumus, runas un darbus, un baudas. Uzburt atmiņā naktis, kad skaistās debesīs skaitītas zvaigznes, bet par tādām naktīm vēl jo skaistāk ir atminēties burvīgus rītus ar tūkstošreiz skaistākām debesīm kā reiz naktīs piedzīvotajām.

Reiz, smēķējot kādā drēgnā vēlīna rudens vakarā, Viņas Tauriņu Lidlauks pajautāja, ko nozīmējot smīns Viņas sejā. Šis ziņkārīgais jautājums bija sākums vienam no atmiņu uzplaiksnījumiem, no stāstiem. Lai arī salkani dažkārt ir Viņas stāsti, tie retu reizi stāstāmi pie rūgtas kafijas tases vai glāzes smalka sarkanvīna. Viņa neliedzās atbildes un stāstīja par Parīzi, uz kuru kaismīgi gribētu doties, tomēr melot Tauriņu Lidlaukam Viņa nespēja un vārdu pa vārdam Viņa sāka šķetināt padebešu stāstu burvību.

Izrādās Viņa nekad dzīvē nav bijusi Parīzē un īsti nemaz nav vēlējusies tur nokļūt, bet kādā rītā gaužām saviļņojošas sajūtas viesa Viņā apjukumu – Viņu tika pārņēmusi sajūta, ka netīši Viņa būtu nokļuvusi Parīzē agrā pavasarī. Absurds visaugstākajā mērā, centieni nomākt nejēdzīgās jūtas un piedzīvots fiasko, ļaujoties tām. Sajūtās Rīga līdzinājās Parīzei, Brīvības piemineklis Eifeļa tornim un atvasara – agrīnam pavasarim. Šajā telpā un laikā Viņa un netīši sastaptais jauneklis ieņēma absurdās sirrealitētes aktieru lomas. Nebūs pārspīlēts, ja ļaušos teikt, ka Viņu aktiermeistarība būtu spējusi kalpot par jebkuras romantiskākās filmas noslēguma ainu. Virknējot vārdu pēc vārda, viegli iereibušā balsī Viņa turpināja savu atmiņu izklāstu, atklājot tik vien kā daļu burvības, kas rūpīgi glabāta noslēpumā kā dārgums.

Mājupceļš tika aizvadīts biklu un nevainīgu sarunu piesātināts, neveiklu smaidu un skaistu piezīmju bagātināts līdz brīdim, kad Viņš vairs nenoturējās. Viņš, paņēmis Viņu aiz rokas, pavadīja Viņu vēl pāris soļus tālāk. Viņš pasmaidīja un norādīja uz debesīm, kuras agrajā rīta stundā rotājās neticami sārtos toņos. Viņa spēja vien smaidīt sapņainām acīm un aizmirsties, nespējot noticēt burvībai. Viņš uzdrošinājās Viņu neviļus noskūpstīt, tajā brīdī satrīsējās Viņas ceļi un ar vienu skūpstu Viņai vairs nešķita gana. Viņi skūpstījās ilgi, Viņa bija pastiepusies pirkstgalos un lēnām kusa Viņa skavās. Savādi un savā ziņā nepieņemami, ja vēršam uzmanību uz to, ka Viņas sirds jau mēnešus trīs bija nelaimīgas mīlestības pārņemta. Viņa modās ar domu par Viņu un tāpat aizvēra acis pirms miega – ar domu par Viņu. Un tomēr tajā burvīgajā atvasaras rītā Viņa vismazāk domāja par savu nelaimīgo iemīlēšanos. Viņa teju juta taureņus pakrūtē – taureņus, par kuru eksistenci viņa jau sen kā bija aizmirsusi. Tajā pašā laikā Viņi zināja, ka netiksies un naktī piedzīvotajam nesekos nekas vairāk, jo neviens nepieļaus vairāk par sagadīšanās skūpstiem. Viņu skūpsti un smaidi palaisti pa vējam, kalpoja par atvadām.

 

samudžinājies prāts

•24 novembrī, 2010 • Komentējiet

Ir dīvaina sajūta. Tu dzīvo, dari un rīkojies kā līdz šim, lietas un procesi laika gaitā mainās un  tu tām līdzi, bet kaut kur tomēr ik pa laikam uzrodas no tālākā stūra izlīdusi sajūta, ka tā nav tā realitāte, kas bija paredzēta. Rodas  un atkal pazūd.

Kā krātiņā ieslodzīts zvērs, vienalga, cik jauks un pūkains vai kaili garastains un matains būtu, nevaru elpot brīvi. Tur, divu soļu atstatumā mītošais, otrs ES, kas nemanāmi spīdzina, liekot sajukt galējībās. Liek rīkoties- dari tā, nedari! No tā ar vien jaunu domu jaucas prātā- pareizi, nepareizi, jā-nē. Viss šķiet galīgi samudžinājies prātā.

Patiesais vairs nešķiet reāls un racionālu domu aptverams. Liekas- viss griežas uz riņķi un esmu kaut kur starp apgrieziena punktu un aplī ievilktās mediānas robežām iestrēgusi. Pamazām izzūd visa jaunā izzināšanas tieksme un dzīvīgums sevis izpausmēs. Ikkatrs nepadarītais darbs krājas, krājas un gulsnējas kā  to mēdz darīt pelēks sniegs piemājas stūros. Tas rada smagnēju katru jauno domu un piezemina mirkļa sajūtu krāšņumu, kas nesen vēl spraucās caur lūpu kaktiņiem, ļaujot nedaudz pazaudēties tīkamākā momentā. Tas bija citā realitātē. Tur var nejust vainu ne par vienu un neparko, sajusties patiesā smaidā.

istabā paslēpies miegs

•22 novembrī, 2010 • Komentējiet

Mazie cipariņi datora ekrāna labajā apakšas stūrī rāda 2:32 naktī, nu jau par 1 minūti vairāk. Pirms 22 minūtēm noskatīta vakara filma. Es, cerot, ka acis kritīs ciet pašas no sevis, ņemot vērā vēlo stundu, iekārtojos ērtāk zem divu kārtu segas  un sildu dupsi gandrīz divguļamajā gultā. Miegs jau kuro nakti šķiet aizmaldījies pie blakus istabu guļavām un nedomā nākt atpakaļ. Vienmēr licies, ka viņām tādas īpašnieciskas tieksmes.

Acis tā vien grib pieķerties kam interesantākam istabā, ne tiem pelēkbaltajiem roboti krāsotajiem griestiem. Ik pa brīdim sadzirdamas mistiski neizprotamas skaņas, te no ielas stūriem triecas trokšņi caur veci aplupušajām loga rūtīm, te no krievu kalbasņiku kaimiņa puses savāda dauzīšanās, brīžiem liekas kāds no apkārt dzīvojošajiem grūsta mēbeles no vienas vietas uz otru, bet tas gan būtu tā muļķīgi pustrijos naktī.

Skatos uz mežonīgi elektrību rijošo spuldzīti, kas karājas griestos  divu trešdaļu baltā krāsā nomālētā vadā-jānomaina taču uz ekonomisko vienreiz. Soma slinki atspiedusies pret mammas atvesto saliekamo krēslu, drēbes uzskatāmi glītās kaudzītēs te uz krēsla, te galda, piecu plaukstu attāluma skapis, protams, ir par tālu, lai to visu tajā sakrāmētu. Statistika tur pat vien, starp bikšu pāri un medus burkas vāciņu, mētājas. tā mans varenais otrdienas darbs, neskatoties uz to, ka padarītais šķiet gaužām niecīgs, vismaz skats tāds varen’ gudrs man visas dienas garumā padevies. Mati, kas nemazgāti sapīti bizē, aizsedzot ne pārāk pievilcīgo pakauša formu, līdz pus pēdai nošļukušās vilnas zeķes un zaļais, maisveidīgais, mazumdienu mātes lolotais džemperis tomēr mazina manis veidoto dienas tēlu, taču meitenes jau pieradušas pie mana fascinējoši valdzinošā stila un nav arī gaidāmi ciemiņi vismaz pāris mēnešus uz priekšu. Tam visam piedevām pirksti  varen noķēzīti  ar flomāsteru, ko biju pielietojusi īpaši svarīgo ūbergudrās grāmatas domu apvilkšanai, pasvītrošanai un visādām citādām ķēpām, nesen Maksimā nopirktajā, jāsaka kā ir, neglītajā kladē. Jau kopš studiju sākuma nebiju tik ilgi skatījusies tādās lapušu kaudzēs un kur nu vēl sapratusi daļu no tām.

Acs plakstiņš atkal liek par sevi manīt, raustās vienā laidā kā omes dārza dīvānā izspraukušās atsperes. Silta tēja ar medu gan līdzētu, bet slinkums, un zem segām ar tā omulīgi. Nav ko. Vajadzētu mēģināt aizmigt.Sāk likties, ka gulēt pāris stundas nav tomēr diez ko veselīgi…

skūpstu kolekcionāre.

•9 novembrī, 2010 • Komentējiet

Ir sievietes, kuras pērk kurpes un somiņas un ir tādas, kuras pērk skaistu apakšveļu un labāk par ne reizi nelietojamiem drēbju gabaliem izbauda skūpstīšanos. Skūpsti ir saziņa, daudzkārt jutekliskāka par nobružātiem vārdiem un jēlām standarta frāzēm. Un starp tādām sievietēm un skūpstiem ir tādas sievietes kā Viņa..

Viņa ir dāma, kura apmeklē apšaubāmas iestādes, viņa nepārdod sevi, tikai savu dvēseli atdod par velti tiem, kuriem tā nemaz nav vajadzīga. Ik vakaru viņa malko vīnu, brendiju vai jebko, kas vakarā ir pa rokai, reizumis iedzerot arī no rīta, lai diena veiksmīgāka. Viņa netic, ka varētu izlekt no karuseļa, kurā aizkavējusies pārlieku ilgi, jo viņai nav dūšas un prāta ne tik. Viņa ir gļēva un reizē pārgalvīga, iespējams, drīkstētu pat teikt dumja, bet tas nebūtu precīzi, jo izteikties viņa māk gudri, viņai pat ir ko teikt, tikai rīcības tādas aplamas. Viņai it kā tā nepiedien – it kā.

Agrās rīta stundās reizi pa reizei padzīvojušas sievas un pieredzējuši vīrieši uzlūko Viņu ar viegli nosodošu skatienu, jo Viņa neslēpj acis no pretimnācējiem Grēcinieku ielā. Viņa veras ikvienā ar vieglu smīnu, atminoties piedzīvotās baudas un neviens nemin lētus gultas priekus, reizumis par seksuālām baudām tīkamākas ir tādas, kas ietvērušas tik vien kā pāris glāzes vīna un līdz sirds dziļumiem aizsteigušās sarunas. Tik vien kā nieka pieskārienus, kas pārtop pavedinošā spēlē, kurai viņa tik sekunžu simtdaļās ļāvusies..

Ļauties flirtam un biklām baudas spēlēm, uzdrošināties.. Šeit mirklis tīkamām atmiņām par piedzīvotajiem skūpstiem un noskaņām, burvībām un īpatnībām, katrs skūpsts bijis citādi īpašs, katrs skūpstītājs un skūpstītāja nesalīdzināmi atšķirīgi savā skūpstīšanās manierē. Šajā vakarā, Viņai domājot par reiz gaisušo, vairs nav nozīmes stundām un laikam kā tādām, šajā vakarā Viņas atmiņā vīd neiedomājami neprātīga nakts un par to vēl neprātīgākais rīts. Augusta pēdējās piektdienas rītā Viņa iepazina Vīrieti Pieredzējušo, gadus 20 vecāku par viņu pašu, simpātisku un spēcīgu, ar tēviņa tvērienu, izklausās varbūt mazāk pieklājīgi, bet naktīs pieklājība Viņai nepiemīt, ne tā (?) un Viņa drīkst tā izteikties pavisam noteikti. Viņa, protams, noklusēs to, cik tīkami jutās viņa rokās, cik mulsinoši viņi jutās saņemot ūdens šalti pār savām galvām astoņos no rīta Kalēju ielā, gluži kā filmā „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Neviens stāstnieks nestāstīs arī par to kā Viņa koķetēja un nakšņoja – drīzāk pārlaida rītu – pie viņa un kā padsmitnieki, lavoties uz mitekli, kāpņutelpā netīši uzskrēja kaimiņienei, Viņa mulstot un skūpstot viņu paslēpās viņa azotē. Torīt nenotika nekas vairāk, nekas intīmāks par skūpstiem, jo skūpsti jau ir tā īstākā intimitāte, visīstākā bauda skūpstu kolekcionārei.

Šodien Viņa ik pa laikam atminās skūpstus kā stāstus un kailo patiesību, kas piedzīvota. Jāsaka, kailums jau sen kā viņu nemulsina. Un tomēr.. Izrādās viņa joprojām mulst, joprojām muļķīgi smīn un joprojām uzvedas dumjāk par dumju, kad runa ir par īpašo vīrieti un tas nav nedz Vīrietis Pieredzējušais, nedz Vīrietis Aplamais, īpašais vīrietis daudzkārt īpašāku vietu ir iemantojis, ja ne sirdī, tad prātā noteikti. Viņa, patiesi Viņa vēl arvien mulst un apkauno sevi kā vien spēdama, kad sarunās pavīd piezīmes par šo absurdo vīrieti, kurš kavē viņas prātu pieņemt saprātīgus lēmumus un tomēr burvība ir ik sekunde šī mulsuma.

Viņa ir amorāla un tas nebūt Viņu nemulsina, viņa pavedina vīriešus un nebaidās viņus izmantot, ne ar ļaunu un ne ar viltu, protams, augstais ierocis šeit ir smaids. Koķeti smiekli un vienas nakts baudas – piedzīvojumi pēc piedzīvojumiem. Vienīgi.. Viņai netīk šos aplaimotos atpazīt dienasgaismā, jo dienās viņa ir tikumīga un vairs nevar ļauties spēlēm, jābūt biklai un trauslai, jābūt viegli pacilātai un domu neaizņemtai – tādai, kāda iederas starp cilvēkiem, neraisot liekus jautājumus.

Ik pa laikam kāds uzdrošinās Viņai atgādināt – tikai nepagrimsti – muļķīgi, ka tas jau sen kā noticis. Un nemaz jau nav tik slikti, viņa prāto, jo ir skaisti, ja vienīgi neskaita to, ka dzīves svinēšana pārvērtusies par ikdienišķu un viegli nožēlojamu rutīnu. Šajā brīdī, rutīnā ieslīgušie, ir neizpratnē, bet dzīves baudītāji pasmīn, jo zina par kādiem piedzīvojumiem ir runa – ne tik tikliem un blāviem, ne vienmēr spilgtiem un tomēr košiem.

Viņas dzīve ir tik vien kā apmāns. Viņa māna pati sevi un nebīstas būt līdz nelabumam atklāta savās domās un darbos. Viņas skatiens nav aizplīvurots, bikls un rotaļīgs tik. Šī sieviete spēlējas ar ēnām un pagaidām Viņai ir arī dvēsele, šobrīd tā cenšas sasniegt baudas virsotnes, bet pavisam drīz tai būs gana un Viņa paliks viena. Mainīsies it viss, tad Viņa būs sieviete, kuru nīst ne tikai konkurentes, bet arī vīrieši, kurus Viņa reizi pa reizei būs satikusi un satiekot baudījusi. Tik egoistiskus personāžus neaizmirst, tos ar smeldzīgām skumjām un neapmierinātību atminas vēl ilgi pēc to aiziešanas, bet atminās, jo aizmirst neuzdrīkstas un Viņa to lieliski zina. Un svarīgākais jau ir tas, ka ir kāds, kurš atminas..

Paņem viņu aiz rokas un paved, aizved tālu prom no visa tik ierastā, atgādini Viņai kā reiz bijis, jo arī Viņa reiz bija citāda – dienās uzvilktā absurdā maska kādreiz bija patiesība.

 

par Dzīvi

•6 novembrī, 2010 • Komentējiet

Laikam man visupirms jāsāk ar lielu atvainošanos. Atvainošanos par to, ka šeit neesmu rakstījusi tik ļoti sen. Kādu laiciņu atpakaļ jau Delight catcher rakstīja, ka reizēm dzīvē nākas izvērtēt  prioritātes un  jāuzdrīkstas piemirst un no apziņas izstumt laika kavēkļus. Tā darīju arī es. Vispār es pat nesaprotu kā laiks tik ātri paskrējis. Šķiet vēl tikko sēdēju vidusskolas solā,  nupat arī vēl bija tveicīgā  vasara. Bet tagad nu jau trešo mēnesi smeļos zināšanas universitātē, un aiz loga ir krāsainais un drēgnais rudens. Nudien netieku gudra kā laiks spēj tik ātri paiet. Reizēm man patiešām šķiet, ka MAN tas steidzas ātrāk kā citiem. Bet ne par to šoreiz.

Rudens ir laiks, kad parasti daudz ko domāju un pārdomāju.  Teju katru vakaru pirms aizmigšanas mani pārņem daudzējādas domas. Savā prātā pārcilāju visvisādus notikumus, mēģinu rast atbildes uz dažādiem jautājumiem. Es daudz domāju par dzīvi – gan par savu, gan dzīvi vispār. Dzīve, manuprāt, ir nedefinējams, bet katram saprotams jēdziens, kas ietver sevī tik daudz aspektus, ka būtu neiespējami tos visus nosaukt. A. Šopenhauers reiz ir teicis, ka katra diena ir mazā dzīve: katra atmošanās un piecelšanās – neliela dzimšana, katrs rīta spirgtums – nedaudz jaunības, katra gulēt iešana un aizmigšana – mazumiņš nāves. Ir grūti nepiekrist šim vācu filozofam, jo galu galā mūsu dzīve  taču sastāv no piedzimšanas un bērnības, jaunības, un vecumdienām un nāves. Un katru dienu mēs izdzīvojam šādu mazo dzīvīti, savukārt katra mazā dzīvīte veido mūsu kopējo lielo DZĪVI. Dzīvi, kura ir neizmērojami plaša  un krāsaina.

Katra cilvēka dzīve sākas ar brīdi, kad tas atrodas mātes siltajā vēderā. Tur tas aug un attīstās, un tam vēl nav nekādas nojausmas par plašo pasauli „tur ārā”.  Neaptveramo pasauli mēs sākam apzināt brīdī, kad piedzimstam, tad pat māmiņa un  tētis liekas sveši. Turpmāk mēs laiku veltam, lai izpētītu un izzinātu visu sev apkārt. Mazam bērnam dzīve liekas kā  pasaka. Pirmā konfekte, pirmais paša solis pretī kārotajam, pirmie sirsnīgie smiekli, pirmais brauciens ar velosipēdu, pirmais pārgājiens, pirmā došanās uz veikalu – viss ir jauns un nezināms. Ir patīkami  gremdēties atmiņās par bērnību. Tā ir tik skaista un pats  galvenais – tik viegla.  Bērnībā mēs vēl nepazīstam nedz briesmas, nedz bailes, nedz sāpes vai vilšanos, mēs droši dodamies pretī plašajai pasaulei. Tieši tas ir pats jaukākais, man šķiet.

Visilgākais un iespējams, visskaistākais dzīves posms ir jaunība un briedums. Tad  cilvēks analizē visu bērnībā uzzināto un atklāto, meklē parādībām un notikumiem iemeslus, cēloņus. Izsapņo, izdomā un uzstāda sev mērķus. Vēlāk dara visu iespējamo lai tos sasniegtu, bieži pat velta tam visu savu dzīvi. Jaunības un brieduma laikā tiek piedzīvots un pieredzēts vislielākais jūtu un emociju klāsts. Pirmā lielā vilšanās, vissāpīgākās asaras, vislielākais prieks, lepnums, mīlestība, pieķeršanās un beigu beigās stabilitāte. Mēs atrodam savu vietu šajā dzīvē un līdz ar to šajā plašajā pasaulē. Tiesa gan  – ne vienmēr. Ir cilvēki, kas aiziet no dzīves, tā arī neatraduši sevi. Tas ir ļoti skumji, jo, manuprāt, galvenais dzīves  mērķis ir atrast savu vietu šajā plašajā pasaulē un būt noderīgam. Bet nu… katram tas ir citādi. Es nebīstos apgalvot, ka mēs katrs kaut reizi šajā brieduma laikā esam tik laimīgs, ka ir sajūta, ka stāvi paša augstākā kalna virsotnē, un viss – ielejas, pļavas, gravas, debesis un putni tajā – pieder tev. Varētu teikt – dzīves piepildījums. Nevar nepiekrist, ka skaista ir jaunība.

Kad pirmie divi dzīves posmi pagājuši, seko vecumdienas. Tas ir laiks, kad bieži apsēžamies, lai ievilktu elpu un aizdomājamies par lielajiem dzīves plašumiem, kuriem cauri klīdām. Migla, vēla vakara saulriets jūrā, varavīksne, dubļu peļķes, tauriņu dejas, spalvu mākoņi, sniega putenis, asaru pieliets rīts, bērna smiekli, ļaužu čalas… liekas, ka viss jau bijis un sajūties pats tik vecs kā pasaule, kā bezgalība. Ir tik daudz atmiņu. Un jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk ir atmiņu. Skaistu atmiņu. Tas noteikti ir ļoti jauki. Man jau tagad šķiet, ka esmu piedzīvojusi daudz un ir drūzmām dažādu atmiņu, taču nešaubīgi vecumdienās tas ir vēl daudz, daudz skaistāk.  Bēdīgi, bet diemžēl mēs nekad nevaram zināt, kura būs mūsu pēdējā atmiņās pavadītā diena. Nāve bieži ir ļoti neparedzama un negaidīta. Un vispār ne tikai vecumdienās.

Pārdomājot visu šo, es sāku apjaust dzīves patieso jēgu. Dzīve ir plaša kā pasaule, uz to var skatīties no visām pusēm, tajā nav necaurredzamu stop-punktu, kas to ietvertu noteiktās formās. Man domāt, dzīve ir kā nebeidzams ceļojums, kura gaitā mēģinām pēc iespējas vairāk rast atbildes uz mums interesējošajiem jautājumiem. Spēlē, ko sauc par dzīvi, galīgo uzvarētāju nav. Katrs gūst no tās sev kādu labumu un kādu ļaunumu, cits vairāk, cits mazāk.

 

cik daudz no latvieša ir palicis Tevī?

•3 novembrī, 2010 • Komentējiet

atmiņu kolekcionārs.

•7 oktobrī, 2010 • 1 komentārs

Pagājis jau mēnesis kopš ir notikušas ievērības cienīgas pārmaiņas manā un, nebīšos teikt, visu kačeru dzīvē. Joprojām esam vienā pilsētā, tikai maldāmies pa dažādiem nostūriem, ja neskaita to, ka trīs no mums dala 73 kvadrātmetru lielu platību un meklē īrnieku, lai siltāka dzīvošana, tā efektīvāk pieelpot dzīvokli iespējams. Tāpat joprojām mēs interesējamies par skursteņslauķi, gāzinieku un santehniķi. Nē, nav runa par fetišiem, mēs labprāt pagatavotu vakariņas šiem burvīgajiem cilvēkiem par mazu izpalīdzēšanu. Bet ne par to šoreiz.. Šoreiz par mazām un ne tik mazām atmiņām..

Zini? Naktīs pirms iemigšanas es neskaitu aitas, skatoties griestos, kuros redzamas vieglas plaisas, es atminos notikumus, tā reizi pa reizei iemiegot ar asarām acīs. Šovakar prāts tik drīzi uz gulēšanu nenesīsies, šovakar, kā jau ceturtdienās ierasts, dāmas dodas svinēt dzīvi, lai smietos skaļāk un satiktu tos, kuriem ikdienas steigā gadās paiet garām. Pagaidām izteikts vīraka aromāts jaušams telpā, nekad tā īsti nav patikusi šī dulliskā smarža, bet tagad tā sirdij tīkama kļuvusi. Pilsētas skaņas – tās gan man vienmēr ir bijušas tīkamas un tagad Brīvības gatves trokšņi aiz loga un mierpilnā mūzika rosina atminēties gaisušo, sen piedzīvoto un nu viegli piemirsto. Gluži kā pirms pārvākšanās, pārcilājot savas mantas, atradu lērumu sen aizmirstu lietu, gluži tāpat ir ar atmiņām – gadās reizi pa reizei uziet ko sen aizmirstu, bet reiz dēvētu par tik ļoti nozīmīgu.

Ir patīkami kavēties atmiņās, viegli salkanās un neuzbāzīgās. Ir atmiņas, kuras ap sevi uzbur īpašu noskaņu, kad tās iespaidā tukšās Rīgas ielas pārvēršas mākslā, iztēlo pretim nākošo cilvēku sejās smaidu un vasarīgu lauku pļavas aromātu naktī, kad tik vien kā vēl nepierimuši pilsētas trokšņi steidz modināt nesen kā iemigušos. Ir šīs atmiņas un noskaņa – īsta sirrealitāte ar elēģisku un viegli melanholisku nokrāsu. Ja vien šādas atmiņas varētu ielīmēt bilžu albumos, izstāstīt biezos romānos, bet nedrīkst – nedrīkstam mēs kropļot šo sirrealitāti, šīs tik vērtīgās sajūtas, tām jāļauj bālēt un aizmirsties, lai netīši pēc gadiem tās atkal un atkal varētu atsaukt atmiņā.

Starp atmiņām ar jau iepriekš minēto īpašo noskaņu ir tās atmiņas, kuras sevī ietver mīlestībiņas. Neatliek nekas cits kā vien atcerēties, ka reiz ik mazumiņš no tīkamo sajūtu pārpilnajām domām rosināja taureņus, tiesa, toreiz taureņi bija jāpārslimo kā vēdervīruss, reiz tie bijuši aizkavējušies pārlieku ilgi un reiz tie bijuši uzmācīgi kā negribēts ieradums. Zināt un atminēties, ka nav bijis vairāk par skūpstiem un biklām sarunām, kurās ik pa laikam ticis iestarpināts kāds neveikls joks un šādas tādas bezjēdzības, bet it viss bijis īsts. Starp atmiņu lapām ne tik tas vien lasāms, vēl jau ir arī piezīmju lapiņas, kuras iestarpinātas starp lielajiem atvērumiem. Pārlapojot atkal un atkal, nākas vien secināt – liktenis cenšas pierādīt savu esamību. Un zini? Neatliek nekas cits kā vien noticēt, jo saprātīgu izskaidrojumu šīm sajūtām nav, ar prātu neapjaušamas sagadīšanās un mistiskas sakritības, varbūt pat aplamības.

Un negribas ticēt, ka viss reiz izplēn, bet spītēt ir bezjēdzīgi, jo tāpat kā neticēt liktenim vairs nespēju, neuzdrīkstos sev melot vēl jo vairāk, un pieķerties bijušajam ir neprāts, atmiņas, protams, ir burvība, bet pārlieku ilga kavēšanās pūdē atmiņu vērtību, raisot smeldzīgas sāpes, kad vienīgā izeja būtu amputēt šīs atmiņas, tāpēc ar mēru – tik pirms iemigšanas un arī tik pa druskai. Šeit iederētos aprauts nobeigums un daudzpunkte, jo katrs mēs esam atmiņu kolekcionārs, savu atmiņu mākslinieks, kurš savus oriģinālus nepārdod …

piezadzies rudens

•4 oktobrī, 2010 • Komentējiet

Šorīt,  spītējot ierastajai ikdienas steigai un mūždien aizņemtajam prātam, iebaudīju zelta rudeni, kas šogad piezadzies tik nemanāmi un negaidīti. Tā vien šķiet, ka tik tikko baudīju vasaras karsto sauli un liego vēju, kad pēkšņi radās vēlme uzvilkt cimdiņus un ieritināties šallē.

Jā, rudens nudien atnācis ar pārmaiņām dabā un dzīvē. Viss, kas vēl pagājušajā rudenī likās ierasts un pašsaprotams, tagad palicis pagātnē, bet tā vietā, protams, ir daudz jaunu sajūtu, cilvēku un izaicinājumu. Mazpilsētas iestaigātās ielas nomainījušas lielpilsētas bruģētās ielas, savukārt cilvēki, bez kuriem līdz šim nebūtu iedomājusies savu dzīvi, tagad devušies piepildīt savas dzīves sapņus un ieceres. Jāatzīst, ka arī sirdij tuvās kačeres nesatieku tik bieži, kā vēlētos, toties tikšanās ar viņām ir priekpilni svētki, piesātināti ar smiekliem, čalām un atmiņām. Iepazīti jauni cilvēki, tuvāk iepazīti līdz šim pazīstamie, kuri, man nemanot, jau ieņēmuši pastāvīgu vietu manā dzīvē. Neizbēgami esmu apzinājusies dzīves patiesās vērtības, kā arī uzstādījusi mērķus, ko drūmajā laikā īstenot.

Rudens ir mans pārdomu laiks, kad prātoju par līdz šim piedzīvoto, par savām veiksmēm un neveiksmēm, kas mani virzījušas arvien tālāk. Rudenī sakopoju piedzīvotos notikumus un atmiņas, nobīdu tās tālāk sirdī, lai ir vieta tagadnei, bet ne tālu, lai jebkurā brīdī varētu patverties drošībā. Sakārtojot domas un noliekot atmiņas atbilstošajā plauktiņā, spēju doties tālāk ar pilnu atdevi, rokas somā paturot tikai pašu svarīgāko un nepieciešamāko. Šoruden atļaušos būt es pati, neattaisnojoties par sekošanu sirds balsij un uzticoties sev.

Uzdrošinies! Ir īstais laiks piepildīt sapņus, uzticēties sev un baudīt dzīvi!

divi smaidi Tavai dienai

•14 septembrī, 2010 • Komentējiet

savāds mājas klusums

•10 septembrī, 2010 • Komentējiet

Esmu atbraukusi mājās no Rīgas trokšņainajām ielām. Savāds miers. Mājā gaidīju rosību, kā tas bijis ierasts- suņa šķiebīgā riešana, omes gardo gatavojumu smarža, kam komplektācijā jautājumu kaudze par jaunajiem iespaidiem, brāļa stingrais apskāviens un lēkāšana pa dīvānu  ar džedaja zobenu rokās, un, protams,  fonā vēl televizora griezīgās skaņas. Mājas mīļās mājas.

Šodien te bija galīgi savādi. Vienīgais, kas mani gaidīja, bija mazais- rejošais . Sačubināju vaukšķi, cenšoties netraumēt ar savām lielajām rokām, noliku uz viesistabas megadīvāna datorsomu, kas pārbāzta jau ieplīsusi pie roktura un netīro drēbju maisu. Atbrīvoju somu no datora iztaisītā sloga un ieslēdzu mūziciņu. Nedaudz salst kājas. Uzvilku mājas ērtās drēbes un gāju uz virtuvi uztaisīt karstu tēju, čībām līpot pie linoleja, kas pirms tam slēpies zem netīri noputējušā paklāja. Vēl uzmetu aci lielajam švīkājumam un saplēsumiem, ko nodarīju grīdas segumam, pārstumjot  gultu, un paņēmu no skapja kādu siltāku drēbi, ko uzmest mugurā. Nolēmu uztaisīt plānās pankūkas. Tās gan man pietrūka, Rīgā dzīvojot.

Sanācis dikti garšīgi. Aveņu sēkliņas gan zobos salipušas, un spītīgi salīdušas vissavādākajās mutes vietiņās, bet tas neliedz man tīksmināties par savu pankūkmeistarību. Pulkstenī ieskatoties, atceros, ka ir piektdiena.  Ome nebūs mājās ātrāk par pieciem, vienīgi māsu būtu iespējams sagaidīt līdz tam laikam. Atstāšu viņai dažas pankūkas.

Datora, sānos paslēptajām tumbiņām ritmiski ducinot, atskan kāds vēl līdz šim nedzirdēts old jazz gabals, tomēr, caur mūzikas skaņām un atskaņām virtuves sienās, izlaužas pulksteņa tikšķēšana un ledusskapja vieglā rūkšana, kas atgādina par mājas lielo tukšumu. Sametās vientuļi, bet ciemiņus ar negribas. Iemalkoju, nu jau vēsu zaļo tēju, apēdu pēdējo, sev veltīto pankūku un aplaizu zaptaino karoti. Gaidīšu kādu, gan jau atnāks.